No dzimtenes Francijas, kur top ap 400 šķirņu sieru, uz dzīvi Latvijā pārcēlies Lusjens Eribērs. Viņš iegādājās bijušās maizes ceptuves ēku Elejā un ar francūzim raksturīgo ķērienu siera gatavošanā sāka izstrādāt savu recepti.
No dzimtenes Francijas, kur top ap 400 šķirņu sieru, uz dzīvi Latvijā pārcēlies Lusjens Eribērs. Viņš iegādājās bijušās maizes ceptuves ēku Elejā un ar francūzim raksturīgo ķērienu siera gatavošanā sāka izstrādāt savu recepti. Pēc gadu ilga intensīva darba “piedzima” delikatese “Eleja”.
L.Eribērs labprāt parāda un pastāsta, kas notiek viņa siera darītavā. “Es neražoju daudz siera. Ļoti maz,” to sakot, kungs norāda uz divām nelielām vanniņām, “tajās saleju atvesto pienu. Pie zemniekiem pēc piena uz Bausku braucu pats.” L.Eribērs ir prasīgs, viņam svarīgi, lai piens būtu kvalitatīvs. Viņš joprojām meklē sadarbības partnerus pie zemniekiem. “Lauksaimnieki ir dažādi – vairāk un mazāk gudri – kā Latvijā, tā arī Francijā,” nopūšas francūzis.
“Kas notiek pēc tam, kad piens ir atvests?” pārjautā vīrs un, pirms izstāsta, ar šarmantās franču valodas akcentu piebilst, “ak, jūs esat ziņkārīga! Pienam klāt pievienoju ieraugu un tad atstāju uz noteiktu laiku. Pēcāk ar kausiņu masu ielieku formā ar caurumiņiem. Pa tiem nevajadzīgais iztek laukā. Masa saplok, ieņemot siera rituļa formu.”
Recepte paliek sierdara noslēpums
Protams, neba visus siera gatavošanas soļus francūzis izliek “Ziņām” kā uz delnas. Siera “Eleja” garšas īpašības ir unikāla gadu izstrādāta recepte, kas paliek sierdara noslēpums. “Eleja” ir viens no tā saucamajiem pūdētajiem sieriem jeb no tādiem, kura neiztrūkstoša sastāvdaļa ir pelējums, kas paspilgtina produkta garšas buķeti. “Īsto recepti vajag meklēt,” viltīgi teic L.Eribērs.
Pagaidām siera ražošana nenotiek. Taču klusums iestājies tikai uz brīdi. Īstā recepte ir atrasta, trīs gadus ražotais siers nu ir pārbaudīts, arī tā piekritēju – gardēžu – pulciņš audzis. Atliek saņemt tirdzniecības atļauju un paplašināt ražošanu. Pie tā pašlaik Eribēra kungs cītīgi strādā. Līdz šim viņš gatavoja tikai viena veida sieru, bet pēc atļaujas saņemšanas “Elejai” būs pāris konkurentu. L.Eribērs teic, ka oficiāli tirgot pašgatavoto sieru drīkstēs nākammēnes. Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti uz pārbaudēm jau bijuši. Te sierdarim kas piebilstams: “Viņi konstatēja, ka šur tur ir putekļi un aizrādīja man par to. Bet putekļi taču ir vajadzīgi! Mūsdienās daudz cilvēku cieš no alerģijas. Tas ir arī tādēļ, ka uzturā tiek lietots pārāk tīrs ēdiens. Apkārtējā vide nemaz nav tik sterila!”
Ražos daudz vairāk “Elejas”
Pēc atļaujas saņemšanas “Eleja”, iespējams, parādīsies “Rimi” plauktos un citos veikalos, kā arī populārā pavāra Mārtiņa Rītiņa ēdienos. Savukārt, lai “Elejas” netrūktu, siera ražošanas apjoms spēji jāpalielina. Tādēļ bijušās maizes ceptuves plašajā ēkā notiek remontdarbi. Top lielāka saldētava, būs atsevišķa istaba siera iesaiņošanai, noliktava un ekspedīcijas telpa. Tālākā nākotnē ēkā iecerēta neliela zālīte, kur notiks degustācijas. Plānu un darbu ir daudz. Kaut gan galvenais ir laba ideja, visam, protams, vajadzīgi arī līdzekļi. Lai paplašinātos, saimnieks paņēmis kredītu no bankas, ieķīlājot māju Elejā.
Pēc remontdarbiem L.Eribērs cer dienā pārstrādāt ap 800 litru piena dienā. “Cik iepriekš pārstrādāju?” sierdaris pasmejas, jo līdzšinējais ražošanas apjoms salīdzinoši tiešām bijis niecīgs – ap 500 litru mēnesī. No 100 litriem piena iznāk 80 – 90 “Elejas” rituļu.
“Smird, bet ir garšīgs”
Lēnām virzāmies uz priekšu, turpinot ekskursiju pa siera darītavu. “šeit stāv desmit dienu vecs siers, taču tas vēl ir gluži svaigs, jo “Eleju” var uzglabāt pāris mēnešus, un tā nesabojāsies,” paskaidro L.Eribērs. Viņš piedāvā nogaršot savu sieru. Eribēra kungs uzreiz pabrīdina, ka tas satur daudz kaloriju un, ja to uzturā lietos bieži, turpat gūžās ēdamais vien palikšot. Tādēļ delikatese, kas noteikti ir arī “Eleja”, jāizbauda pa mazam gabaliņam. Sieram piemīt specifisks aromāts, līdzīgi kā mūsu pašu “Latvijai”, taču daudzus tas neatbaida. “Cilvēki saka, ka siers smird, bet ir garšīgs,” smaida omulīgais francūzis, “produkts taču ir dzīvs! Var nogaršot vairākus vienā reizē gatavotus siera rituļus, un garša niansēs būs atšķirīga. šie rituļi ir kā ģimene ar bērniem.” Rosīgais vīrs uzskata, ka viņa sieru vislabāk pievienot salātiem, no tā var pagatavot arī gardas karstmaizes ar tomātu un pipariņiem. Savukārt pilnīgai kompozīcijai ieteicams klāt piedzert sarkanvīnu. Baltvīna piekritēji, protams, var palikt pie savas izvēles. L.Eribērs, rūpēdamies par savu “siera ģimeni”, pajautā, vai “Eleja” nav pārsālīta. Kad atbildam, ka nav, šaubu grimase delikateses autora sejā tūlīt izgaist un atgriežas omulīgais smaids.
Latviešu valoda ar franču šarmu
Mūsu valodu, sešus gadus dzīvojot Latvijā, francūzis pamazām apguvis, sazinoties ar vietējiem iedzīvotājiem. Lai arī viņš runā saprotami, un latviešu valodu, ko mēdz raksturot kā sarežģītu, iemācījies pamatīgi, katru L.Eribēra teikumu caurstrāvo franču valodas šarms.
Bijušās maizes ceptuves ēku Eribēra kungs iegādājies pirms pieciem gadiem. Kādi dzīves ceļa līkloči vīru atvilinājuši uz Latviju, viņš noslēpumaini nestāsta.
Francūzim darbu netrūkst. Viņš azartiski meklē īsto garšas harmoniju, ne vien gatavojot sieru, bet arī ievārījumu. Viena no galvenajām tā sastāvdaļām ir ķirbji, kas izaug turpat saimnieka iekoptajā dārziņā. Savukārt lopus turēt gan Eribēra kungs nevēlas. To viņš esot jau izmēģinājis agrāk, vēl dzīvojot Francijas vidienē.
