«Ir tik daudz interesanta ko stāstīt, ka nezinu, ar ko lai sāk,» teic Sabīne Sīle, kad viņu aicinu uz interviju, lai pastāsta par trīs pavadītajiem gadiem tālajā Honkongā. Šī zeme ir pavisam citāda.
“Ir tik daudz interesanta ko stāstīt, ka nezinu, ar ko lai sāk,” teic Sabīne Sīle, kad viņu aicinu uz interviju, lai pastāsta par trīs pavadītajiem gadiem tālajā Honkongā. Šī zeme ir pavisam citāda. Lai arī “biznesa darījumi”, sīvi konkurējot ar budismu, tur ir otrā reliģija, cilvēki ir daudz labestīgāki un patiesāki nekā citās valstīs.
Piedāvāju arī jums ar acs kaktiņu ielūkoties, kā dzīvo Eirāzijas otrā gala iemītnieki.
Sabīne uz Honkongu aizbrauca 1998. gadā, kad mācījās Rīgas Centra humanitārās ģimnāzijas 11. klasē. “Kopā ar četriem latviešu studentiem uzvarējām konkursā, lai mācītos vienā no desmit pasaules apvienotajām koledžām. Man bez maksas piedāvāja studēt Honkongā, un es piekritu,” stāsta Sabīne.
Skolēni no vairāk nekā 60 valstīm
Pirmos divus gadus meitene mācījās un dzīvoja skolā. “Mācību iestāde bija ļoti maza, tur mācījās 200 skolēnu no vairāk nekā 60 valstīm. Aptuveni 40 procentu bija vietējie, kas par mācībām maksāja pilnu maksu. Tā viņi sedza mācību izdevumus skolēniem no nabadzīgām valstīm. Vienā istabā dzīvojām četri – divi vietējie un divi ārzemnieki.
Mūsu skola atradās aptuveni stundas brauciena attālumā no Honkongas centra. Līdztekus mācībām notika arī dažādas ārpusklases aktivitātes. Katram skolēnam bija jāizvēlas vismaz viena. Es, piemēram, vienu gadu spēlēju tenisu. Vēl mums bija jāveic sabiedriskais darbs, to varēja izvēlēties – darboties ar bērniem, veciem ļaudīm vai ko citu. Es izvēlējos pirmo un desmit stundu nedēļā kopā ar skolotāju un citiem studentiem braucu uz slimnīcu, kur pavadīju laiku ar slimiem bērniņiem.
Esmu uzaugusi kristīgā ģimenē, gribēju atrast sev kristiešu draudzi, taču tas bija ļoti grūti. Studentu vidū kristieši bija reta parādība, parasti jaunieši vēlās vakara stundas gāja uz ballītēm, līdz ar to arī svētdienas rītos ilgi gulēja. Turklāt Honkonga ir budistu valsts, un otra viņu reliģija, kā viņi paši saka, ir “naudas taisīšana”. Ilgu laiku mani meklējumi bija bez rezultātiem, līdz beidzot pēc diviem gadiem ar labākās draudzenes Nikolas (arī viņa mācījās Honkongā) mātes palīdzību iepazinos ar indieti Sunitu, kas bija kristiete. Viņa man ieteica pēc divu gadu mācībām “paņemt” vienu brīvu un piedāvāja darbu draudzē. Diemžēl tas pajuka un galu galā uz pilnu slodzi bez algas strādāju bērnunamā.
Vientuļās māmiņas – ģimenes kauna traips
Sākumā man bija pat bail rakstīt vecākiem, jo biju plānojusi, ka arī bez pieredzes varēšu nopelnīt tikpat, cik viņi abi kopā, taču kļuvu par brīvprātīgo. Tas bija mans visjaukākais Honkongā pavadītais laika posms.
Bērnunamā uzturējās ap 45 bērnu, sadalīti trīs grupās. Pirms sāku strādāt, izgāju apmācību un saņēmu sertifikātu kā bērnu aprūpētāja. Tas diemžēl der tikai Honkongā. Man uzdeva strādāt ar vidējo grupiņu, kur bija desmit bērniņu vecumā no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem. Es viņus aprūpēju – baroju, mazgāju, devu zāles –, kā arī spēlējos ar mazajiem. Liela daļa bērnu bija slimi, tādēļ terapeits katram noteica individuālu programmu, kā ar viņu jāstrādā. Manā istabā bija bērniņš ar dauna sindromu, savukārt dzīvespriecīgais un vienmēr smaidīgais Moriss bija akls. Mazuļu mātes bija ļoti jaunas neprecētas meitenes, kuras izstūma no ģimenes, viņas bija ģimenes apkaunojums. Šī iestāde tika dibināta tieši māmiņām, jo finansiāli viņas, izstumtas no ģimenes un sabiedrības, nemūžam neizdzīvotu. Meitenēm patversmē deva laiku izlemt, ko darīt ar bērniņu – paturēt vai adot adoptācijai. Skumji, ka daļa topošo māmiņu izeju meklēja Ķīnā, kur izdarīja nelegālu abortu. Vēlāk iestāde pārtapa par bērnunamu.
Apkārt staigā mazi tumši cilvēki
Pirmais Honkongā pavadītais gads man bija grūts. Nevarēju pierast, ka 17 gados pēkšņi esi prom no ģimenes, visa pazīstamā, no kartupeļiem un rosola. Pierastā līdzenuma vietā nu bija kalni, un apkārt staigāja mazi tumši cilvēki. Arī smaržas tur ir pavisam citādākas. Protams, es kā ārzemniece saņēmu lielu uzmanību. Salīdzinot ar latviešiem, ķīnieši ir ļoti laipni un labvēlīgi pret ārzemju tūristiem vai ieceļotājiem. Lai arī mani uzņēma ļoti draudzīgi, bija nepieciešams laiks, lai pierastu pie citas kultūras. Arī ar ēdienu gāja grūti – visa pamatā bija rīsi!
Man ļoti patika šīs zemes klimats – siltais laiks likās vienkārši burvīgs. Honkongā normāla temperatūra ir kā Latvijā karstākajās dienās – 25 līdz 30 grādu, savukārt ziemā vidēji ir 15 grādu. Zemākais līmenis, līdz kuram termometra stabiņš noslīd, ir nulle. Karstā klimata dēļ Honkongā ir labi attīstīta nakts dzīve – liela daļa iestāžu atvērtas ļoti vēlu.
Siltais klimats labvēlīgi ietekmē vietējos iedzīvotājus – viņi ir enerģiski un žiperīgi, vienmēr darbīgi.
Plašs dzīvoklis ar augstiem griestiem – kas neredzēts
Honkongā cilvēkiem ir ļoti spēcīgas ģimeniskās saites. Jaunie dzīvo ar vecajiem un pēc pilngadības sasniegšanas nesteidz prom no ģimenes. Viņi ļoti respektē vecākus cilvēkus. Vēl viens faktors, kas veicina ģimenes dzīvošanu kopā, ir ļoti augstas nekustamā īpašuma cenas. Platības ir mazas, iedzīvotāju – septiņi miljoni. Tur lieli dzīvokļi ar augstiem griestiem ir kas neredzēts, ko knapi var atļauties bagātnieki. Māja ir kaut kas neiedomājams – ja tev tāda pieder, tu esi ļoti bagāts! Vidusmēra cilvēkam ir neliels šaurs dzīvoklītis vai istabiņa. Atverot logu, var redzēt kaimiņus – ko viņi dara virtuvē, iespējams dzirdēt visas sarunas utt. Sākumā tas likās ārprāts – nekādas privātās dzīves, nav pat mazākā klusā stūrīša, taču vietējie pie tā ir pieraduši un viņiem tas šķiet pašsaprotami.
Nenokārto eksāmenu un izdara pašnāvību
Algas Honkongā ir ļoti lielas, taču arī dzīves dārdzība ir augsta – kā nekā zeme skaitās viena no dārgākajām pasaulē. Arī tur gluži kā Ņujorkā var redzēt gan nabagus, gan bagātniekus ar ekskluzīvām automašīnām “Lexus”, “Rolls – Royce”, “Ferrari”. Bieži uz ielām manāmas mašīnas, ko cilvēks savā dzīvē var apskatīt tikai retu reizi.
Honkonga ir nozīmīgs finanšu centrs, tie ir “vārti uz Ķīnu”. Tā pilda it kā starpnieka lomu starp Ķīnu un citām valstīm.
Iedzīvotāji ir ļoti strādīgi, viņi bez darba nespēj dzīvot. Latvijā iespējams “izšļūkt” uz bērnu vai bezdarbnieku pabalstiem, tur tā nevar. Darba meklētāju vidū ir ļoti liela konkurence, taču darbu atrast ir iespējams, jābūt tikai zinošam. Vidusskolēnu vidū nereta parādība ir pašnāvības, jo, ja jaunietis nenokārto eksāmenus un netiek universitātē, labu darbu nevarēs dabūt. Spiediens un konkurence ir ļoti liela, un, neredzot izeju, tiek sperts neatgriezenisks solis. Honkongā ir ļoti gudri cilvēki. Ķīnieši, kas imigrē uz Ameriku, pārsteidz amerikāņus ar to, ka bez problēmām skolā var tikt līdzi vielai, vēl vairāk – viņi sasniedz daudz labākus rezultātus nekā vietējie. Iebraucējiem, piemēram, no Latīņamerikas vai Āfrikas, ir vajadzīgs laiks, lai adaptētos citos apstākļos. Ķīnieši māk konkurēt un ir arī tam sagatavoti no bērna kājas. Man patīk, kā viņi uztver konkurenci – pavisam citādi nekā latvieši. Mums konkurence ir naids vienam pret otru bez cieņas un respekta. Ķīniešiem tā nozīmē labāk iepazīt otru, viņi ar prieku satiekas ar savu konkurentu, lai mācītos no viņa. Konkurence tiek uztverta veselīgi, kā iespēja iemācīties ko jaunu.
Vētras laikā istabā gāžas ūdens
Dzīvojot tropiskajā klimatā, taifūni nav sveša lieta. Vietējiem tā ir parasta parādība – koki gāžas, viss lido pa gaisu. Man tas bija nedaudz šokējoši – šausminošs vējš, apkārt lido kondicionieri u.c. Reiz, kad ziņoja, ka ir kritisks stāvoklis, paskatījos ārā – viss bija mierīgi. Tobrīd Honkonga bija viesuļa epicentrā, un pēc neilga laika sākās… istabā gāzās ūdens, viss pludoja. Ziemā tur lietus un vētras ir regulāri. Ēkas celtas citādi, tās pielāgotas klimatiskajiem apstākļiem. Kopmītnēs, kur dzīvojām, izejot no istabiņas, nonāk koridorā, kas ir atvērts uz āru. Visa ēkas iekšpuse noklāta ar flīzītēm, lai ūdens ātri aizplūst.
Mājas sabūvētas ļoti tuvu viena otrai, īpaši tas redzams nabadzīgākajos kvartālos. Mazāk blīvi un mazāk stāvu ēkas ir jaunajās, retāk apdzīvotajās teritorijās, taču arī tās ļoti ātri tiek apgūtas. Augstceltnes ir gatavas gada laikā. Latvijā gadās, ka kaut ko iesāk, tad izbeidzas līdzekļi un nams paliek nepabeigts, Honkongā tādu situāciju neredzēsi.
Uz ielas sev ēst var pagatavot pats
Sākumā pie ķīniešu ēdiena pierast bija grūti. Turklāt, ēdot skolas ēdnīcā, nesajūt īpašo svešās tautas ēdiena burvību. Ar laiku man ēdiens iegaršojās arvien labāk, un trešajā gadā ēdu pilnīgi visu. Ķīnieši maltītē daudz lieto putnu gaļu un zivis. Bija, protams, ēdieni, kas man nepatika, jo tie ir ļoti eļļaini, taču vietējie trekno “noskalo” ar tēju, ko dzer ļoti, ļoti daudz.
Interesants piedzīvojums ir ēst ielas kafejnīcā, drīzāk jau to var nodēvēt par ēdnīcu. Restorānā tev pienāk klāt ar baltu dvielīti, apkalpo ļoti uzmanīgi. Uz ielas ir citādi – iedod ēdienu, apkārt ir nedaudz netīrs. Tur vietējie ielej sev tēju, turpat ar to pašu tēju nomazgā irbulīšus – tas ir normāli. Āra kafejnīcās apmeklētāji var ēdienu pagatavot paši. Viņiem pasniedz zaļumus, gaļu un citas nepieciešamās sastāvdaļas. Ko pagatavot, tas ir tavā ziņā.
Par Honkongas nacionālo ēdienu var dēvēt mīklā ietītus dārzeņus, ko vāra eļļā. Iznāk kraukšķīgi un garšīgi. Vietējie iedzīvotāji daudz ēd spinātus, tie ir gandrīz visās ēdienreizēs. Ļoti iecienītas ir nūdeles jeb makaroni. Karstajā laikā nūdeļu zupa ir neatņemama ēdienkartes daļa. Sauso ēdienu ķīnieši ēd ar irbulīšiem, bet zupu – ar keramikas ķipīšiem. Taču Honkonga ir tik draudzīga tūristiem, ka gandrīz vienmēr restorānā iedod arī nazīti un dakšiņu.
Arī pieaugušie – nedaudz naivi
Viesojoties Honkongā, noteikti jāizbauda jaunā gada sagaidīšanas svinības. Tur netrūkst krāsainu dekorāciju un karogu, kas ņirb gar acīm. Daudz dominē sarkanā, ķīniešiem laimīgā, krāsa. Cilvēki dejo pūķa deju, jo pūķis ir viņu laimes simbols. Vakara noslēgumā ir ļoti krāšņa un skaista uguņošana. Lai to noskatītos, cilvēki jau trīs stundas iepriekš sāk gaidīt krastmalā. Viņi pacietīgi stāv un gaida salūtu, viens pie otra saspiesti kā siļķes mucā. Ģimenes ņem līdzi arī vismazākās atvases, manīju pat kādu zīdainīti. Kad beidzot salūts sagaidīts un izšautas pirmās raķetes, milzīgais pūlis vienā balsī noelšas: “Vauuuuuuu!”. Tas izklausās tik amizanti!
Honkongas iedzīvotāji ir ļoti māņticīgi. Viņiem ir kādas noteiktas lietas, ko visi uzskata par laimīgām un pretēji. Braucot cauri tunelim, ievēroju uz ejām ciparus 1, 2, 3, 5. Četrinieka nebija! Izrādās, tas tādēļ, ka četri ir nelaimīgs skaitlis.
Iespējams, pārlieku ātrās attīstības dēļ šiem cilvēkiem piemīt kaut kāds naivums, taču tas ir jaukā nozīmē. Esmu redzējusi pieaugušus vīriešus lasām komiksus, darījuma sievietei pie somas piespraustu nozīmīti “Happy kiddy” un citus pavisam jocīgus skatus. Kaut ko šie ļaudis savā bērnībā nav izbaudījuši.
Honkonga ir viena no pasaules drošākajām pilsētām. Man nekad tur nebija bail iet vienai. Turienes cilvēkiem ir atbildības izjūta, ka tas, ko viņi dara, ietekmē arī citus. Droši vien tādēļ viņi ir tik ļoti sirsnīgi un jauki, turklāt novērtē, ka tu atbrauc uz viņu valsti, un uzņem tevi godam.
***
Uzziņai
Honkongas SAR (speciālais administratīvais reģions)
Teritorija – 1092 km2
Iedzīvotāji – 7 miljoni, no tiem ķīniešu vairāk nekā 95%
Valoda – ķīniešu (kantonas dialekts un mandarīnu valoda), angļu
Reliģija – “biznesa darījumi”, “naudas taisīšana”
Honkongas ekonomiskā attīstība
Līdz 1830. gadam – zvejnieku ciemats
1830. – 1950. g. – tirdzniecības centrs
1950. – 1980. g. – rūpniecības centrs
Kopš 1980. gada – tirdzniecības un finanšu centrs, “vārti uz Ķīnu”.
