Šonedēļ dzimtenē atgriezās viens no Irākā dienējušajiem Latvijas armijas karavīriem.
Šonedēļ dzimtenē atgriezās viens no Irākā dienējušajiem Latvijas armijas karavīriem. Aģentūras LETA ziņa par šo notikumu nav gara: “Starptautiskajā lidostā “Rīga” šonakt (otrdien – red.) īsi pirms plkst.1 ar Latvijas Gaisa spēku helikopteru “MI – 8″ Latvijā nogādātas misijā Irākā kritušā Latvijas sapiera virsleitnanta Olafa Baumaņa mirstīgās atliekas. Uz kritušā kareivja sagaidīšanas pasākumu bija ieradušies viņa dienesta biedri, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vadība un Aizsardzības ministrijas pārstāvji. Apliecināt savu cieņu un izteikt līdzjūtību kritušā karavīra tuvākajiem cilvēkiem vēlējās arī Polijas militārais atašejs Latvijā.”
Īsi, tomēr pietiekami ietilpīgi vārdi, lai mēs šeit, Latvijā, jau kuro reizi sāktu diskusiju par to, kas mums ir šķietami tālajā Irākā notiekošais. 8. jūnijā sprādzienā Polijas kontrolētajā Irākas okupācijas zonā netālu no Suvārijas pilsētas Vāsitas provincē līdz ar Latvijas karavīru dzīvības zaudēja pieci koalīcijas spēku karavīri no Austrumeiropas. Sprādzienu esot izraisījis mīnmetēja lādiņa trāpījums, kad militārpersonas sagatavoja iznīcināšanai nesprāgušos lādiņus. Vai nav gana nelietīgi, no likteņa viedokļa raugoties, ka bojā gājuši tie, kas tur atradās, lai pasargātu šīs valsts iedzīvotājus no nāvi nesošajiem ieročiem.
Var jau jautāt, kāpēc “… letiņu puikām jānoliek galva par svešu valsti”. Var arī vilkt paralēles ar karu Afganistānā, kur latviešu zēni gāja bojā lielvalsts absurdas politikas dēļ. Un beigu beigās pateikt, ka tā nav Latvijas, bet gan nezināmas valsts algotņu armija, kas tagad par naudu ir gatava doties uz jebkuru pasaules malu un iet bojā, pildot darba pienākumus, nevis aizstāvot savu zemi. Neapšaubāmi, demokrātijas apstākļos arī šādam viedoklim ir vieta. Jā, karavīra profesija ir skarba un gana bīstama. Tāpēc daudzas valstis pāriet uz profesionālas armijas komplektēšanu. Lai ar karošanu nodarbojas tie, kuriem tas ir aicinājums. Tā cilvēks ir iekārtots, ka vienam patīk risks un uzupurēšanās citu labā. Savukārt mums par to jābūt pateicīgiem.
Vai Latvijas armijas daļai jāatrodas tālajā Irākā? Uz šo jautājumu atbildējām brīdī, kad izteicām vēlmi būt piederīgi pasaules procesiem. Tajā brīdī, kad teicām “jā” ANO, NATO un ES. Neviens mūs nespieda stāties šajās organizācijās. Tā bija mūsu brīva griba. Un tajā brīdī, kad tas notika, mums bija jākļūst pieaugušiem un jāsāk ar skaidru skatienu raudzīties uz notiekošo. Ja to nespējam vēl tagad, tad graša vērtība ir mūsu skaļajiem vārdiem par brīvību, demokrātiju un atbildību. Ja neredzam atšķirību starp to, ko dara okupācijas armijas, un to, ko Irākā dara Latvijas armijas brīvprātīgie. Jāsaprot tāds jēdziens kā kolektīvā atbildība. Tajā brīdī, kad atceramies četrdesmitā gada notikumus, kad padomju armija okupēja Latviju, atcerēsimies arī notikumus pāris gadu iepriekš, kad tā pati armija cieta kaunpilnu sakāvi ne jau no spēcīgās Somijas armijas. Nav runa par to, vai mēs būtu uzvarējuši. Vismaz pēcnācēji varētu teikt, ka mēģinājām darīt visu. Tad varētu joprojām taujāt skaidras atbildes – kur bija tālaika kolektīvās drošības mehānismi? Tāpēc jau mēs tagad esam Irākā, lai būtu vieni no šīs drošības garantiem.
