Latvijas kultūrā mākslinieku ģimenes un pat dzimtas nav neparasta parādība. Atcerēsimies, piemēram, Skulmju dzimtu, nozīmīgu vietu latviešu mākslas kopainā ieņem arī Induļa Zariņa, Edgara Iltnera un citu gleznotāju, grafiķu, tēlnieku bērni.
Latvijas kultūrā mākslinieku ģimenes un pat dzimtas nav neparasta parādība. Atcerēsimies, piemēram, Skulmju dzimtu, nozīmīgu vietu latviešu mākslas kopainā ieņem arī Induļa Zariņa, Edgara Iltnera un citu gleznotāju, grafiķu, tēlnieku bērni. Jelgavniekiem patlaban ir iespēja iepazīt mazāk zināmu ģimeni – Ansi un Ingrīdu Ozoliņus no Ventspils un viņu meitas Līvu un Zīli.
Ģimenes galva bija Ansis Ozoliņš, kuram veltīta šī izstāde un kurš no dzīves aizgāja ārkārtīgi agri – 45 gadu vecumā. Savā visai īsajā mūžā gan Liepājai, gan visvairāk Ventspilij mākslinieks izdarījis bezgala daudz. Ielūkojoties katalogā, pārliecināsimies, cik daudz skaistu interjeru viņš izveidojis kā sabiedriskās vietās, tā skolās un muzejos. Jelgavā Ansi Ozoliņu iepazīstam kā gleznotāju, tas milzu darbs, ko viņš paveicis citās jomās, līdz ar to it kā paliek ēnā.
Acīmredzot gan pedagoģiskais darbs patstāvīgās dzīves sākumā, gan lielais skaits iecerēto un īstenoto projektu, gan arī Ventspils galvenā mākslinieka amats paņēma lielāko daļu viņa radošās enerģijas, glezniecībai palika maz laika. Taču no izstādes redzam, cik daudz un nopietni Ansis Ozoliņš strādājis arīdzan ar otu. Jūtams, cik centīgi mākslinieks meklējis individuālo rokrakstu, cik bieži mainījis savu izteiksmes veidu. Studiju laikā Ansis Ozoliņš gleznojis impresionismam tuvā manierē, vēlāk attīrījis gleznas laukumu no detaļām, laikabiedru ietekmē septiņdesmitajos gados viņa darbi kļuvuši dekoratīvi spilgti, bet arī tas viņu nav apmierinājis – nākamajā desmitgadē gleznotājs atkal pietuvojies dabai, mākslinieka darbu krāsu zieds iegūst arvien smalkākas nianses. Viņš it kā nomierinājies, iemantojis iekšēju mieru. Šī laika klusās dabas ir lielisks liecinieks un pierādījums.
Viņa dzīvesbiedres keramiķes Ingrīdas Ģelzes – Ozoliņas vārds, kas nu jau desmit gadu ir stājusies vīra vietā un ieņem Ventspils galvenās mākslinieces posteni, Latvijas mērogā ieskanējās jau krietni sen. Arī Jelgavā skatāmie darbi atklāj viņas plašo talanta diapazonu. Viņa no māla plastiem veido saturā dziļus, izteiksmē vienkāršus panno, kas šodienas skatījumā jau uztverami kā tēlnieciski ciļņi (“Veltījums tēlniekam”). Ingrīda Ģelze – Ozoliņa darina arī lieliskas trauku kompozīcijas (“Veltījums trešai zudušai baltu tautai”). Katrs trauks pats par sevi ir skaists, bet ar atsevišķām grubuļaino fragmentu detaļām, kam jāsimbolizē senās baltu tautas keramika, un “spārniņiem”, šī trauku grupa iegūst emocionāli saturisku jēgu. Tā kļūst kaut kas vairāk nekā lietojama keramika.
Pēdējā laikā Ingrīda Ģelze – Ozoliņa arī glezno ar akvareļa un pasteļkrāsām. Tie ir sievišķīgi emocionāli ainavu tvērumi, kas bieži ir tuvi pasaldam sentimentālismam.
Arīdzan abu meitas Līva un Zīle ir keramiķes, kaut gan nereti pievēršas citiem mākslas veidiem.
No vecākās māsas Līvas Ozoliņas – Kamzolas darbiem visvairāk saistīja dekoratīvā trauku grupa. Tāpat kā mātei viņai ir lieliska formas izjūta. Pievelk viņas keramikas formu vienkāršība, pat lakonisms.
No jaunākās māsa Zīles Ozoliņas – šneideres darbiem sevišķi gribas atzīmēt figurālo grupu “Mēs”. Katrs cilvēka stāvs izceļas ar skaidri izteiktu plūdenu siluetu, lakonisko izteiksmību un – atkal jāatkārto tas pats, kas sacīts, runājot par viņas māti un māsu, – ar vienkāršību, atturību un iekšēju inteliģenci. Forma, siluets, apjoms ir viņas stiprā puse.
Izstāde ir ļoti bagāta, varbūt pārlieku bagāta, pat liekas, ka kaut kā ir par daudz. Arī šeit būtu vietā vienkāršība, lakonisms, atturība, kas, kā šķiet, ir mūsu viesu – Ozoliņu ģimenes – pazīšanās zīme.
