Pirms pāris dienām pazibēja ziņa, kas Eiroparlamenta pēcvēlēšanu kaislību vētrā nav guvusi vērā ņemamu rezonansi.
Pirms pāris dienām pazibēja ziņa, kas Eiroparlamenta pēcvēlēšanu kaislību vētrā nav guvusi vērā ņemamu rezonansi. Tā ir Krievijas dabasgāzes megakoncerna “Gazprom” paziņojums, ka tas plāno paaugstināt gāzes cenu Baltijas valstīm līdz Eiropas līmenim. Koncerna vadību neapmierina, ka Latvija, Lietuva un Igaunija saņem gāzi, maksājot no 80 līdz 85 ASV dolāriem par 1000 kubikmetriem, kamēr, piemēram, Polija maksā 120 ASV dolāru. Tā teikt, klaja netaisnība. Protams, mūsu gāzes gigants “Latvijas gāze” nekādus oficiālus apstiprinājumus cenu paaugstināšanai no “Gazprom” neesot saņēmis, tāpēc pagaidām neko nevar komentēt. Var jau būt. Tikai jāņem vērā, ka lielākais “Latvijas gāzes” akcionārs ir “Ruhrgas Energie Beteiligungs AG”, kuras īpašumā ir vairāk nekā 47 procenti no uzņēmuma pamatkapitāla, bet “Gazprom” pieder 25 procenti. Jāņem vērā arī tas, ka pašā Vācijas uzņēmumā laba tiesa akciju arī pieder Krievijas gāzes piegādes uzņēmumam. Protams, vēl 25 procenti pieder Krievijas uzņēmuma “Itera” meitasfirmai Latvijā. Izveidojas riņķadancis. Turklāt pērn sasniegta “Latvijas gāzes” kārtējā rekordpeļņa. Kam tā tiks?
Patiesībā vaina jau nav kārtējā Krievijas “uzbraucienā” Latvijai pēc iestāšanās ES. Kaut gan pēdējā laikā šādi “nejauši” un “savā starpā nesaistīti” paziņojumi no austrumu kaimiņa sākuši skanēt ik pa brīdim. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka lielajā privatizācijas kārē esam pārdevuši visu, ko varējām. Protams, sauklis bija labu labais: neviens nespēs saimniekot tik labi kā privātīpašnieks. Taisnība. Kolhoza govs vienmēr bijusi kārnāka par privāto. Tikai kārtējo reizi atskāršam, ka, iztirgojuši visu labajiem aizjūras onkuļiem, paši esam nonākuši slaucamas govs lomā. Varam atcerēties kaut vai joprojām nebeigušos skandālu ap monopolistu telekomunikācijās “Lattelekom”. Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijas valstsvīri slēdza jau tolaik šaubīgo līgumu, mums tika stāstīts, kādi tik labumi pēc pāris gadiem būs pieejami. Sagaidījām? Jā, vienas no lielākajām telekomunikāciju cenām Eiropā. Tagad mums piesola cenu kāpumu dabasgāzei.
Ko vēl varam sagaidīt? Nav vēl pārdots pēdējais lielākais Latvijas monopoluzņēmums “Latvenergo”. Kaut gan jau gadiem vietējiem politiskajiem biznesmeņiem nagi tā vien niez, lai “efektīvas saimniekošanas vārdā” tas notiktu. Runa jau nav par to, vai pašreizējais šā uzņēmuma saimniekošanas veids atbilst vai neatbilst Eiropas direktīvām. Tā būtu pēdējā Latvijas valstij piederošā īpašuma iztirgošana, lai pēc kāda laika mēs saņemtu kādas kaimiņvalsts diktētu prasību ekonomiskās efektivitātes vārdā paaugstināt cenu elektroenerģijai. Nelīdzēs vairs tas, ka teorētiski visas monopolu pakalpojumu cenas var apstiprināt pašmāju regulators. Mīļās rentablitātes, uzturēšanas un sazin vēl kādas motivācijas pamatots paaugstinājums tik un tā tiks akceptēts.
Tikmēr tie, no kuru godaprāta atkarīgs visu mūsu maka saturs, noņemas ar nebeidzamu politisko intrigu vērpšanu. Cik patiesi ir premjerministra Induļa Emša vārdi, ka līgums par “Lattelekom” valsts akciju pārdošanu vēl tiks vētīts un pārskatīts, varēsim redzēt, cerams, jau tuvākajā laikā. Ja nebeigsies izvairīgu runu sacīšana, neviens lai nemēģina iestāstīt, ka apgalvojumi par godīgu “Latvenergo” privatizāciju atbilst patiesībai.
