Šonedēļ Latvija kārtējā starptautiskā tiesā saņēma mācību. Nepatīkamu.
Šonedēļ Latvija kārtējā starptautiskā tiesā saņēma mācību. Nepatīkamu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) Strasbūrā atzina par pamatotām daļu sūdzību, kuras pret Latvijas valsti izvirzīja apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) līdzpriekšsēdētāja Tatjana Ždanoka. Tiesa atzinusi, ka Latvijā ir pārkāptas ždanokas tiesības uz brīvām vēlēšanām. Precīzāk sakot, attiecībā pret viņu ir pārkāpts Cilvēktiesību konvencijas pirmā protokola pants, kas nosaka tiesības uz brīvām vēlēšanām, kā arī pants, kurā noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz sapulču un asociāciju brīvību.
ždanokas kundze Strasbūrā iesniedza prasību pēc tam, kad 1999. gada nogalē viņai anulēja Rīgas Domes deputātes mandātu, jo Augstākās tiesas Senāts savā spriedumā atzina, ka viņa ir darbojusies Latvijas Komunistiskajā partijā pēc 1991. gada 13. janvāra. šis atzinums bija arī iemesls, kāpēc ždanoku svītroja no 8. Saeimas vēlēšanām. Līdztekus tam, ka valsts ir zaudējusi šajā prāvā, ždanokas kundzei no nodokļu maksātāju naudiņas nāksies vēl izmaksāt 2236,50 latus kā materiālos zaudējumus, kas viņai radušies, nesaņemot algu no Rīgas Domes, aptuveni 6600 latu kā morālos zaudējumus un vēl tikpat – tiesas izdevumu segšanai.
šo mācībstundu esam saņēmuši par visai mazu samaksu, jo, kā atceramies, pēc citām prāvām Latvijai jāmaksā jau miljonos latu mērāmas summas. Protams, var strīdēties, vai Strasbūras tiesneši, pieņemot savu lēmumu, bija pietiekami iedziļinājušies mūsu politiskajās peripetijās un situācijā. Tomēr nav noliedzams, ka viņu lēmumam var būt visai tālejošas sekas. Šajā gadījumā būtu vērts izmantot situāciju un ECT lēmumu atbilstoši pastāvošajām normām pārsūdzēt trīs mēnešu laikā. Tad lēmumu pieņems tā saucamā “lielā žūrija” septiņpadsmit, nevis septiņu tiesnešu sastāvā. šie mēneši būtu jāizmanto, lai aktīvās diskusijās piedalītos ne tikai juristi, bet arī politiķi un vēsturnieki un beidzot tiktu skaidrībā ar savu pagātni. Būsim godīgi: šis nav vienīgais jautājums, kurā esam atdevuši tiesības runāt “tautas vārdā” atsevišķām politiķu grupām. Turklāt viņu lēmumi bieži vien ir diametrāli pretēji un atbilstoši politiskajai situācijai.
Izmantojot situāciju, beidzot būtu nepieciešams daudz plašākā kontekstā noskaidrot gadu gadiem muļļāto “čekas maisu” likteni. Nav normāli, kad “simts gudro” ne no šā, ne no tā iebalso likumā normas, kuras pēc tam nevar saprast, kā izpildīt. Tas mudina daudz plašāk domāt par to, cik atbildīgi savos lēmumos ir Saeimas deputāti. Nav noliedzams, ka lēmumam par “čekas maisu” bezierunu publicēšanu jau tuvākajā laikā bija Eiroparlamenta pirmsvēlēšanu raksturs. Atliek vien gaidīt, kādas brīnumainas likuma normas tiks pieņemtas jau tuvākajos mēnešos, jo nākamā gada pavasarī paredzētas pašvaldību vēlēšanas. Turpinoties līdzšinējai praksei, jau var prognozēt, kura partija ar kādiem priekšlikumiem nāks klajā. Principā tā ir nepieļaujama un bezatbildīga rīcība pieņemt lēmumus (vai, gluži pretēji, nepieņemt, kā tas notika par īres griestu atcelšanu) tikai no konkrētā brīža politiskā izdevīguma viedokļa.
ECT lēmums ždanokas kundzes lietā ir pliķis mūsu politisko lēmumu pieņemšanas praksei. Ja to laikus nesapratīsim, šādi starptautisko tiesu lēmumi birs kā no pārpilnības raga. Līdztekus tam, ka nepārtraukti maksāsim, domājams, iekļūsim arī juridiskajās mācību grāmatās kā valsts, kurā valda tikai pašiem saprotama likumdošana.
