Kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad pie mums apstājās rūpniecisko ražotņu darbība, pagājis gana laika, lai no attāluma varētu palūkoties uz to, kas noticis un notiek pašlaik mūsu pilsētā.
Kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad pie mums apstājās rūpniecisko ražotņu darbība, pagājis gana laika, lai no attāluma varētu palūkoties uz to, kas noticis un notiek pašlaik mūsu pilsētā. Protams, vislielāko triecienu, ja ne no finansiālā, tad vismaz morālā viedokļa, deva Padomju Savienībā teju lielākās mikroautobusu ražotnes RAF likvidācija. Par tās bijušo godu liecina tikai šejienes mērogiem nepierasti lielie, tukšie cehi Pārlielupē un bezgalīgais detektīvstāsts par to, kuram tad piederēs gods “noandelēt” atlikušās metāla preses. Tieši šīs rūpnīcas strādnieku vajadzībām bija uzcelts milzīgs dzīvojamo māju mikrorajons, izveidota izejvielu piegādes infrastruktūra un, galvenais, šeit atradās tiem laikiem kvalificēts darbaspēks. Nav pat vajadzības vēlreiz piebilst, ka arī pārējās Jelgavas mašīnbūves ražotnes gandrīz pilnībā bija orientētas uz produkcijas ražošanu, kuru patērēja “plašajā un nedalāmajā tēvzemē”. Jelgavnieki to atceras lieliski. Arī to, kāda nospiedoša un depresīva gaisotne valdīja, kad pēkšņi tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju nebija darba.
Tomēr, šķiet, dažas aktivitātes, kas pāris pēdējo gadu laikā notikušas un turpinās, daļai Jelgavas (un ne tikai) iedzīvotāju būs plūdušas garām tikpat rāmi un nemanāmi kā pilsētai cauri plūst Lielupe. Laikam jau ikdienā tiem padsmit tūkstošiem jelgavnieku, rīta agrumā dodoties uz Rīgu darbā vai mācībās un nakts melnumā atgriežoties gultasvietā, daudz kas būs paslīdējis garām. Protams, RAF tukšie korpusi stāv kā stāvējuši, bet to tuvumā un Jelgavā notiekošais tomēr ļauj ar zināmu optimismu teikt, ka dzīvība pie mums atgriežas. Dažbrīd liekas, ka nepiedodami lēni, tomēr atgriežas. Lai tiek piedots kalamburs, ka to nemanīt var tikai tas, kas tiešām pilsētu redz nakts melnumā vai gremdējas skumjās par aizgājušo laiku godību. Protams, var jau smīnēt par tām ražotnēm, kas top un tikai vēl taps Aviācijas ielas rajonā. Jāpiekrīt, salīdzinot ar bijušo, ne tām vēriens, ne spozme. Tikai šoreiz gan būtu jāņem vērā viens apstāklis – ar ko mēs to vēlamies salīdzināt un kādēļ. Vai lai, grūši nopūšoties, kārtējo reizi atcerētos nu jau aiztecējušās piena upes ķīseļa krastos vai nīgri ironizētu par Jelgavas ielām un neciešamo smaku no “cukurenes”?
Drīzāk gan būtu jānopūšas pašiem par savu gadiem ilgi kultivēto ilūziju, ka pie mums vai ikviens jelgavnieks gribēs un, galvenais, arī pratīs izmantot piedāvātās iespējas. Tie, kas nenolaida rokas, sen darbu ir sameklējuši galvaspilsētā. Pietiekami daudzi, kas to vēlējušies, nodarbi atraduši tajās iespējās, kuras pēdējos gados piedāvājuši vietējie uzņēmumi, kas pārprofilējuši ražošanu vai to sākuši pavisam citā kvalitātē. Ne viens vien uzņēmums, kas Jelgavā sekmīgi sācis darbu, ar zināmām bažām raugās uz jaunienācējiem, jo nemaz tik daudz kvalificētu brīvu darbaroku vairs nav atlicis. Protams, ir viens liels “bet”. Starp vietējiem darba devējiem un tā ņēmējiem pastāv zināmas domstarpības par to, ko nozīmē normāls mūsdienām atbilstošs atalgojums. Viens otrs pašmāju uzņēmējs līdz pat šim laikam to līdz galam varbūt nav sapratis. Jaunu ražotņu atvēršana tuvākajā un tālākajā nākotnē, cerams, būs pietiekami liels izaicinājums vietējiem uzņēmējiem, lai pierādītu, ka viņi domā arī par saviem darbiniekiem un saražotā kvalitāti. Savukārt tiem, kas līdzās pašreizējām ražotnēm grasās atvērt jaunas, atliek vien novēlēt, lai sāktais turpinās.
