Cik interesanti ir apskatīties, kā ikdienas dzīve rit aiz pilsētas robežām! Ērti iekārtojoties automašīnā un ciemiem tikai cauri braucot, nevar izgaršot patieso lauku auru.
Cik interesanti ir apskatīties, kā ikdienas dzīve rit aiz pilsētas robežām! Ērti iekārtojoties automašīnā un ciemiem tikai cauri braucot, nevar izgaršot patieso lauku auru. Vasaras siltie vakari ir kā radīti aktīvai atpūtai svaigā gaisā. Priekšroku dodu izbraucieniem ar velosipēdu. Jelgavas pilsētvide vēl īsti nav piemērota riteņbraucēju vajadzībām. Velosipēdistu celiņu, salīdzinot ar citām ES valstu pilsētām, ir stipri par maz, tādēļ tam jāpieiet radoši. Proti, jāizdomā kāds interesants maršruts pa “neceļiem”. Esam apbraukājuši vairākus pagastus pa grants seguma mazākām un lielākām ieliņām, garām labības laukiem un māju sētām, cauri mežiem un pa pļavu takām. Brīžiem šķiet, ka lauki pretēji pilsētas ikdienišķajai kņadai ir pilnīgi cita pasaule. Ne tā, ko pilsētnieks var redzēt ikdienā, kurā bez nogurdinošā režīma mājas – darbs – mājas pieaugušajiem neiztikt. Tik daudz gadu pagājis, taču arī šodienas lauku idillē ir sava līdzība tam, ko jaunākās paaudzes redzējušas tikai vecajās labajās latviešu filmās. Tādās kā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Vella kalpi” un citās. Piemēram, šonedēļ, kad mināmies pa kādu grantētu celiņu garām sētām, mūs apdzina viens kārtīgs, iespējams, pašu sastellēts “šperriņš”. Latvijas lauku dzīve bez šāda transportlīdzekļa laikam nemaz nav iedomājama! Puisis uz aizmugurējā sēdekļa veda blondu meiteni. Jautrākais, ka mopēds kustējās ar lielu troksni, bet kaut kā dikti lēni. Jauniešiem taču nebija kur steigties. Abi saķērušies, smaidīgi. Viena kārtīga lauku ainiņa!
Vēlāk garām pabrauca agrāk par lepnu braucamo dēvētais žigulis. Pie stūres kalsns, cienījama vecuma onkulītis ar naģeni galvā – droši vien mēroja ceļu uz tuvējo ciematu vai pie kaimiņiem. Šie un tamlīdzīgi skati ir tik baudāmi un raksturīgi mūsu laukiem. Protams, labā laikā piemājas dārziņā kūsā dzīvība. Cilvēki kārtīgās lauku drānās rušinās pa dobēm.
Visapkārt dzirdamas suņu rejas, taču priecē, ka vairums saimnieku savus četrkājainos draugus vairs nelaiž brīvsolī. Suņi ir piesieti vai arī skraida iežogotā teritorijā. Nevar taču zināt, kuram garāmgājējam vai riteņbraucējam dzīvnieks metīsies virsū un iekamps kājā.
Veselu klēpi iespaidu var savākt vienā apmēram 20 kilometru garā izbraucienā ar velosipēdu pa Piejelgavas laukiem. Un tas ir pietiekami daudz, lai ar pilnu sparu sāktu jaunu darba dienu.
