Drīz pēc Jāņiem satiku sen neredzētu paziņu. Uz jautājumu, kā gājis svētkos, viņa īgni sacīja: «Nekā negāja. Nolīdu prom no visiem un gaidīju brīdi, kad daudz maz ir pieklājīgi iet gulēt».
Drīz pēc Jāņiem satiku sen neredzētu paziņu. Uz jautājumu, kā gājis svētkos, viņa īgni sacīja: “Nekā negāja. Nolīdu prom no visiem un gaidīju brīdi, kad daudz maz ir pieklājīgi iet gulēt.” Sacīju ka Jāņus jau nu ir jāsvin – svētki kā nekā, bet viņa atteica: “Nekas vairāk kā tautas vienota nodzeršanās tā nav. Vai tad tie ir svētki? Vai kāds no “lielajiem svinētājiem” par Jāņiem maz zina ko vairāk kā alus dzeršanu un siera ēšanu? Tad lai izsludina dzeršanas svētkus…”
Viņas sacītais lika aizdomāties arī man – kas mūsu izpratnē ir svētki? Cilvēki papildina pārtikas un dzērienu krājumus, iekurina ugunskuru, uz “pilnu klapi” ieslēdz mūzikas kastes un svin. Vārdā “svin” ietverta ēšana, dzeršana un sarunas. Kad dzērienu krājumi patukšoti, runas kļūst raitākas, kājas vingrākas un kautrības groži brīvāki. Tad var izlaist arī kādu danci un “uzraut” dziesmu. Labākajā gadījumā mūsdienu līgotājiem galvā ir pašu pīts vainadziņš.
Liekas, ka pārlieku lielā ikdienas slodze panākusi, lai brīvajās dienās cilvēki vienkārši gribētu “atslēgties”, un vienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir piedzerties.
Taču priecē tas, ka IR cilvēki, kas svētkus svin, atceroties mūsu tautas tradīcijas, un māca to arī citiem; kas atceras kādu līgodziesmu, ne tikai piedziedājumu, kas pirms vasaras saulgriežiem uzposuši mājas un izpušķojuši ar jāņuzālēm un meijām… Katram svētku sajūtu rada kas cits. Tie gan ir sīkumiņi, taču tieši tie padara svētkus par īstiem!
