Paziņoti deviņi deputāti, kuriem uz nākamajiem pieciem gadiem būs jāpārceļas uz Briseli un «kopīgā tautu saimē» jāpiepilda apvienotās Eiropas ideāli pārējā pasaulē.
Paziņoti deviņi deputāti, kuriem uz nākamajiem pieciem gadiem būs jāpārceļas uz Briseli un “kopīgā tautu saimē” jāpiepilda apvienotās Eiropas ideāli pārējā pasaulē. Tas būtu ideālā situācijā. Faktiski (varbūt tikai ar kādu izņēmumu) visi Eiroparlamenta deputāti, spriežot pēc skaļi deklarētajiem vārdiem, ir gatavi nest vienīgi Latvijas gribu pārējā ES. Ne vairāk un ne mazāk. Turpmākos piecus gadus Eiroparlamentā mūs pārstāvēs četri apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, divi “Jaunā laika” un pa vienam apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, Tautas partijas un “Latvijas ceļa” deputāti. Protams, Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti daudziem bija gana negaidīti. Cik vieni pēc rezultātu paziņošanas izskatījās sašļukuši, tik otri bērnišķīgā priekā sita cits citam uz pleca un sauca, ka nu tik būs, nu tik parādīsim. Un tad vēl priecīgi pavēstīja, ka šitiem te, pie varas esošajiem Eiroparlamenta vēlēšanu autsaideriem, teju vairs nav vietas uz pasaules.
Uz Briseli nu dosies visas četras “tēvzemiešu lokomotīves” – bijušie ministri un pašreizējie Saeimas deputāti Guntars Krasts, Roberts Zīle un Ģirts Valdis Kristovskis, kā arī Rīgas Domes deputāte Inese Vaidere. Te nu, domājams, slēpjas lielākā šīs apvienības problēma – ko darīt, ja pašreizējā valdības koalīcija izjūk un viņiem nāksies būt par vienu no nākamās koalīcijas stūrakmeņiem. Lai kā paši nepūstu vaigus un neteiktu, ka spožu personu mājās palicēju strīpa ir garu garā, izņemot trīs vai četras kandidatūras, vairāk nekādi neiznāk. Turklāt tās būtu vienmērīgi jāsadala starp Saeimu un valdību. Varētu pat teikt, ka lielās gaidāmās un jau tuvās nākotnes pārdomās pirms eirodeputātu čemodānu kravāšanas būs tieši paši vēlēšanu iznākuma triumfētāji.
Tikpat interesanta situācija izveidojusies partijā, kas ieguva “tikai” vienu balsi. Toties varētu teikt, ka šī balss ir ar visai pamatīgu svaru, ja palūkojas uz iespējamiem tuvākās nākotnes scenārijiem. Runa ir par Tautas partijas vienīgo Eiroparlamenta deputātu Rihardu Pīku, kas pašreizējā valdībā pilda vienu no svarīgākajiem ministru amatiem. Pagaidām vienīgais kandidāts, kuru nominē kā iespējamo ārlietu ministru, ir Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs “tautpartijietis” un bijušais politologs Artis Pabriks. Tieši balsojums par viņa apstiprināšanu ārlietu ministra amatā faktiski varētu būt izšķirošā “būt” vai “nebūt” atbilde pašreizējai valdībai. Ja līdz jūlija trešajai nedēļai Tautas partijas un “Jaunā laika” kopīgā pusdienošana būs nesusi “zināmu pienesumu” kopīgai jaunas valdības ideoloģiskajai bāzei, varētu teikt, jautājums tiks atrisināts. Skaidrs, ka viņiem pievienosies atlikušie vienmērīgi sadalītie “tēvzemiešu” spēki. Ja labi sarunās, šai trijotnei varēs pievienoties arī “zaļie zemnieki”. Šādā variantā, domājams, aiz borta būs jāpaliek Latvijas Pirmajai partijai, jo maz ticams, ka “Jaunā laika” līderis bijušais premjerministrs Einars Repše būs spējis norīt sev veltītos ne īpaši glaimojošos “mācītājpartijas” līderu epitetus.
Vienīgie, kas varētu palikt “jaņos”, laikam būs vēlētāji, kas ļoti cerēja, ka līdz ar tik daudzu nacionāli noskaņotu deputātu skaitu Latvijas vārds nu skanēs plašajā Eiropas tautu saimē. Kaut gan acīmredzot skanēs arī gana skaļi, ja ņem vērā, ka mūsu valsti pārstāvēs vēl viens deputāts. Pareizāk sakot, deputāte. Runa ir par vienīgo vietu, ko ieguva “bišu” kandidāte Tatjana Ždanoka, kas solās Eiropai vēstīt īsto patiesību par Latviju. Turklāt ne jau no tās mazākās tribīnes.
