Kas mums, jelgavniekiem, ir mūsu pilsēta? Bieži liekas, ka nekā jau te nav – tāda paplukusi, izdangātu ielu pilna. Citādi uz to lika palūkoties pilntiesīgs Jelgavas jaunais pilsonis – sabiedrisko attiecību speciālists Kristians Rozenvalds.
Kas mums, jelgavniekiem, ir mūsu pilsēta? Bieži liekas, ka nekā jau te nav – tāda paplukusi, izdangātu ielu pilna. Citādi uz to lika palūkoties pilntiesīgs Jelgavas jaunais pilsonis – sabiedrisko attiecību speciālists Kristians Rozenvalds.
Kristians atzīst, ka viņam paveicies piedzimt īstajā laikā un būt tajā vietā, kur sākās latviešu tautas trešā atmoda.
“Esmu revolūcijas bērns”
“Tā nebija mana, bet laika vaina, tāpēc joprojām izjūtu pienākumu daudz aktīvāk strādāt, ne tikai lai pelnītu naudu. Daudz laika tagad veltu dažādiem sabiedriskā kārtā veiktiem projektiem,” viņš atzīst.
1988. gadā Tautas frontē veidojās jaunatnes nodaļa, un, kā pats saka, nezināmu iemeslu dēļ viņam teikts: “Kristian, tu interesējies par žurnālistiku, vai nevēlies uzņemties Tautas frontes jauniešu izdevuma izveidi un vadīt komunikāciju ar jauniešiem?” Pēc gada Tautas frontes informācijas centra vadītāja tagadējā laikraksta “Diena” redaktore Sarmīte Ēlerte atzina, ka jaunatnes komunikācija ir “baigi foršā lieta”, tomēr ir daudzi nenosegti jautājumi attiecībās ar sabiedrību kopumā, tāpēc piedāvāja strādāt informācijas centrā.
Septiņpadsmitgadīgais jauneklis sāka gatavot ārvalstu plašsaziņas līdzekļu informācijas apskatus. Tika publicēta “Amerikas Balss” un citu lielāko Rietumvalstu preses izdevumu informācija, kas varēja noderēt tālaika sabiedriskās domas aktivizēšanai. Viņa pienākumos bija arī informēt ārvalstu žurnālistus par notikumiem Latvijā.
Kristians bija pie “Tautas Frontes Vēstneša” tapšanas, Maskavā PSRS Tautas deputātu kongresa delegātiem gatavoti speciāli informatīvi izdevumi.
“Tas man, “zaļam gurķim”, bija neatkārtojams pieredzes gūšanas laiks, biju klāt vēstures taisīšanā. Biju uz “tu” ar visiem atmodas līderiem,” tagad atzīst Kristians Rozenvalds. Tolaik puisim daudz kas uzticēts tāpēc, ka viņa tēvs Juris Rozenvalds bija aktīvs Tautas frontes līderis. “Bet tēvs nekad neko nesarunāja. Tieši otrādi . viņš bija kategoriski pret manu darbošanos Tautas frontē, jo uzskatīja, ka šajā vecumā vēl jāmācās skolā, nevis jāstaigā pa “frontes koridoriem” un jāpalīdz iznēsāt uzsaukumus.
Tomēr es viņu konceptuāli neklausīju, vienubrīd šī iemesla dēļ mums izveidojās visai saspīlētas attiecības,” stāsta Kristians. 1990. gadā pat nonāca tiktāl, ka viņš nolēmis sākt patstāvīgu dzīvi. Izšķirošā lēmuma pieņemšanā zināmu lomu nospēlēja dzejnieks Jānis Peters, viņš tajā laikā sāka vadīt Latvijas pārstāvniecību Maskavā un aicināja jaunekli stādāt Maskavā. Galvenie uzdevumi bija saistīti ar Krievijas un ārvalstu žurnālistu informēšanu par notikumiem Latvijā. Viņš arī organizēja Latvijas žurnālistiem iespējas nokļūt ārvalstīs gan tad, kad kritis Berlīnes mūris, gan uz EDSO konferenci, kad pirmoreiz kļuva aktuāls Latvijas jautājums, kā arī uz Gorbačova un ASV prezidenta Buša tikšanos Helsinkos u.c. Pēc tam ar Ābrama Kleckina svētību kopā ar citiem domubiedriem Maskavā veidots Baltijas informācijas birojs, kura vadītājs trīs gadus bija Kristians.
Bez definīcijas
Kristianam saglabājušies lieliski kontakti ar Maskavas raksto šajiem žurnālistiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem.
Viņam gribētos tos aktīvāk iesaistīt dažādos projektos, kas domāti Krievijas auditorijai. Pagaidām tas nav izdevies. Iemesls? Latvija vēl līdz šim brīdim nav konceptuāli definējusi savas intereses Krievijā: “Īsti nezinām, ko gribam – ne patiesi draudzēties, ne stingri pieprasīt, lai viņi mums palūdz piedošanu.”
Grēcīgs un… mājās
Uz Jelgavu Kristians kopā ar dzīvesbiedri Baibu Lulli, laikraksta “Neatkarīgā Rīta Avīze” žurnālisti, pārcēlies pavisam nesen. Pāris gadu mēģinājuši savienot dzīvi Rīgā ar vecvecāku mājas atjaunošanu Valmierā, taču tas nav izdevies . attālums, laiks, aizņemtība. “Dzīvojot Rīgā, dalījām dzīvi starp diviem dzīvokļiem, līdz secināju, ka man ējais pieder tikai Grietai (angļu buldoga kucīte). Bet Valmiera ir 100 kilometru attālumā – par tālu, lai braukātu ikdienā.”
Un tā – tiklīdz radās iespēja pārcelties uz Jelgavu, Kristians un Baiba nešaubījās. “Par jelgavniekiem mūs padarīja nejaušība,” teic Kristians. “Tagad no rīta varu sēsties mašīnā aizmidzis, ieslēgt “autopilotu” un pamosties Rīgas pievārtē.” (Tikai pirms pāris nedēļām Rozenvaldu ģimenei pabeigts remonts mājā Lielupes krastā netālu no moteļa “Akva”.)
Uz jautājumu par ticības lietām Kristians stingri nosaka: “Esmu katolis, cenšos ievērot visus laicīgās dzīves ierobežojumus, tomēr ir lieta, kas mani joprojām nomāc. Dzīvoju civillaulībā, tāpēc sevi uzskatu par pastāvīgu grēcinieku. Ceru, ka tagad, kad māja iegādāta, to atrisināsim.”
Mūzika un bumba
Mājās un birojā ir sintezators. Reizēm, atgriežoties no darba un vērojot gar logiem plūstošo Lielupi, Kristianam rodas vēlēšanās kaut ko uzspēlēt. Attiecības ar mūziku sāktas jau bērnībā, kad vienu gadu, tiesa gan, neveiksmīgi, mācījies mūzikas skolā un divus gadus dziedājis E.Dārziņa Mūzikas skolas korī. Tagad katru gadu ar draugiem no “Jumpravas” Valmierā tiek organizēts rokfestivāls. “Mani apskauž pat tie, kas mūzikas skolā dziedājuši veselus astoņus gadus, jo man ir absolūtā dzirde,” stāsta Kristians. Vectēvs trešajā dzimšanas dienā puisēnam uzdāvināja klavieres. Mājās pie sienas bija radiotranslācijas aparāts, Kristians, noklausījies, piemēram, Raimonda Paula dziesmu par lapām tumši sārtām, sēdies pie klavierēm un nospēlējis to pēc dzirdes. “Līdz septiņu gadu vecumam iemācījos spēlēt gandrīz vai visu bērnu dziesmu un radio repertuāru. Bērnudārzā lielākais kaifs bija sagaidīt dienu, kad saslimst mūzikas skolotāja, jo tad man ļāva spēlēt pavadījumu mūzikas stundās, kamēr pārējie dziedāja un soļoja,” viņš atceras.
Tagad laika nav daudz, tomēr gribas tepat Jelgavā satikt domubiedrus, ar kuriem varētu brīvos brīžos uzspēlēt “basīti” un padzenāt uz vārtiem bumbu.
***
Kristians Rozenvalds
Drausmīgi jauns (paša vārdi): dzimis 1972. gadā
Studējis sabiedriskās attiecības un žurnālistiku Latvijas un Maskavas valsts universitātēs
Deviņdesmito gadu sākumā bijis laikraksta “Diena” žurnālists
1991. gadā uz Rīgas 41. vidusskolas bāzes izveidojis Latvijas Žurnālistikas skolu, kuru absolvējuši tagad zināmie žurnālisti Ansis Bogustovs, Arnis Krauze, Elīna Stengrevica, Juris Millers un citi, ieskaitot jelgavnieci Evitu Dudari
1994. gadā piedalījies Baltijas informācijas biroja veidošanā un pēc tam trīs gadus to vadījis
1994. gadā kopā ar Ābramu Kleckinu, apvienojot gandrīz 100 Latvijas plašsaziņas līdzekļu, izveidojis un līdz 1996. gadam vadījis Latvijas Mediju fondu
Izveidojis kompāniju “RKT Holdings”, kuras paspārnē darbojas sabiedrisko attiecību centrs “RKT Publicitāte”, mediju monitoringa centrs “RKT Bibliot
ēka”, personāla atlases centrs “RKT Personāls” u.c.
Sabiedriskā un darba apvienošanas kārtībā ieņem daudzus amatus, tai skaitā Latvijas Mediju golfa kluba prezidents, Latvijas Futbola federācijas sabiedrisko attiecību padomes priekšsēdētājs, SIA “Rīga Taxi” direktoru padomes priekšsēdētājs, SO “Baltijas forums” valdes loceklis u.c.
