Kas tik nenotiek dzīvē! Pirms dažiem gadiem ar draugu devāmies uz laukiem Krāslavas pusē svinēt Jāņus.
Kas tik nenotiek dzīvē! Pirms dažiem gadiem ar draugu devāmies uz laukiem Krāslavas pusē svinēt Jāņus. Iepriekš nemaz nenojaušot, cik piedzīvojumiem bagāti tie mums izrādīsies un ka pēc lustēšanās krustmātei dāvanā varēsim pasniegt… dzīvu cūku.
Līgovakars sākās kā daudzās lauku sētās . ar ugunskuru, alus baudīšanu un siera ēšanu. Kad gados vecākie līgotāji jau bija paguruši un tūlīt pēc pusnakts taisījās uz gulētiešanu, ar draugu izlēmām aiziet līdz miestiņa centram, no kura puses skanēja līgodziesmas jautrās skaņās un bija manāma milzīga uguns atblāzma. Nosmiedamies, ka ejam papardes ziedu meklēt, devāmies uz zaļumballi.
Laiks bija uz goda un balle arī! Pamatīgi izlocījuši kājas, pirmajai rīta gaismai austot, devāmies uz māju pusi. Ejot pa grantētu lauku ceļu, nelielajā ausmiņā saskatīju kādu stāvu, kas pārvietojās uz četrām kājām. Objekts no pretējās ceļa puses manāmi nāca mūsu virzienā. Ciešāk piekļāvos drauga plecam un čukstēju: “Man bail, tas suns ir tik milzīgs, un ja nu viņš mums klūp virsū!” Apstājāmies un burtiski sastingām. Līdz pēdējam brīdim sapratām tikai to, ka nezin āmais objekts ir liels četrkājis, kas pārvietojas lēni un ir apbrīnojami kluss un mierīgs. Viņa deguns pieskārās mūsu kājai un… ierukšķējās gluži kā cūka. “Ārprāts, tā taču ir cūka!” pārsteigumā iesaucos. Ruksene, izdzirdot mūsu balsis, omulīgi savā valodā ko stāstīdama, atrukšķēja pretī, bet no drauga mutes dzirdēju sakām: “Šis laikam būs mūsu papardes zieds.” Tumsā stāvējām uz ceļa un smejāmies kā kutināti . kāda cūkas laime! Ar šķiltavu palīdzību saskatījām, ka mūsu draudzene piedevām ir melna un varbūt mums atnesusi laimi. Cūcīte ļāva sevi paglaudīt, labsajūtā rukšķot, un bija draudzīga. Pastāvējuši atvadījāmies no savas draudzenes un turpinājām ceļu, bet šī žiglā solī, savā mēlē bubinādama, soļoja mums pakaļ. Dzinām ceļabiedreni, lai iet pie saviem saimniekiem, bet šī ietiepīga kā tāda cūka, griezās atpakaļ un nāca mums līdzi.
Tā viņa savā gaitā atnāca līdz pašām krustmātes mājām. “Nu, ko lai darām ar tevi? Kur ir tavi saimnieki?”
Naktī modinājām krustmāti, kas, acis berzēdama, blenza uz cūku un nesaprata, vai sapņo vai redz īstenību. Stāstījām, ka tas ir mūsu papardes zieds, bet nezinām, ko ar to darīt. Ievedām draudzeni kūtī un gaidījām rītu. Otrā rītā pie ceļagala izlikām paziņojumu, ka atradusies cūka, un, “sabučojuši” viņu, ar draugu devāmies atpakaļ uz Jelgavu.
Pēc dažām dienām krustmāte pavēstīja, ka “papardes zieds” savus saimniekus tā arī nav atradis un lai mēs braucot tam pakaļ. Bet kur mēs Jelgavas dzīvoklī liksim cūku? Nolēmām to atdāvināt krustmātei. Melnīte, kā to mīļi nosaukusi krustmāte, tiešām nesusi laimi. Izrādās, ka viņa ir ļoti laba sivēnmāte, katrā metienā piedzimstot ne mazāk par 14 sivēnteļiem. Turklāt saviem bērniem esot mierīga un prātīga mamma.
Tā Melnīte savas dienas Krāslavas pusē vada joprojām, bet mēs katros Jāņos no viņas saņemam apsveikuma kartītes, kuras uzrakstīt apņēmusies krustmāte.
