Pirms trim nedēļām mammai Grietai atskrējušais ponijs vēl pie sava vārda nav ticis, toties pirmos iespaidus par rosību uz zemes jau guvis, atrādot sevi un apskatot citus ikgadējā lauksaimniecības izstādē «Vecaucē».
Pirms trim nedēļām mammai Grietai atskrējušais ponijs vēl pie sava vārda nav ticis, toties pirmos iespaidus par rosību uz zemes jau guvis, atrādot sevi un apskatot citus ikgadējā lauksaimniecības izstādē “Vecaucē”.
Grietiņa savulaik atceļoja no Nīderlandes un jau lieliski iedzīvojusies Latvijā. Ponija dažas nedēļas vecā dēlēna vārdam jāsākas ar burtu k un tā viducī jābūt g. Saimnieki lauzījuši galvu, kā nokristīt maziņo, tomēr īstais vārds vēl nav dots.
Poniji atvesti no Igaunijas
Astoņgadīgā Grieta ar mazuli, vēl viena ķēve ar kumeļu un divi zirgi bauda visus dabas jaukumus Ozolnieku novada Cenu pagastā. Tur atrodas individuālais komersants “Zemgales ponijs”. “Ar zirgkopību tagad tikai sākam nodarboties. Mēs nolēmām startēt šai lauciņā, ievedot dažus ponijus no Sāmsalas,” stāsta saimniece Karīna Ausekle – Ižika. Gan viņu, gan kungu Aivaru un abus dēlus – desmitgadīgo Raimondu un 12 gadu veco Rolandu – tāds kā īpašs spēks velk pie zirgiem. K.Ausekle – Ižika smej, ka visa ģimene “saslimusi” ar tiem. “Pati ar sporta zirgu netieku galā, nav tik daudz spēka, tālab meklēju kaut ko mazāku, kas būtu akurāt man. Protams, es ar ponijiem nevaru jāt, taču audzēt un kopt tos – tā ir īpaša relaksācija. Brīnišķīgi, ka varu pieiet pie zirgiem, tos samīļot, izķemmēt un aprunāties,” sapņaini teic saimniece.
Mazam bērnam – mazs zirdziņš
Pirmā “Zemgales ponijā” ieradās palsā ķēve Ellinora. Pērn viņa tika aplecināta, un tai atskrēja kumeliņš – ķēvīte Pērlīte. Abas dāmas allaž kopā ganās divu staltu puišu sabiedrībā. “Arī ērzeļus decembrī atvedām no Sāmsalas. Igauņiem ļoti labi veicas jāšanas sportā. Mūsuprāt, viņi guvuši labus panākumus tādēļ, ka sāk sportot jau no bērna kājas. Turklāt – vispirms poniju mugurā. Ponijs ir tāds pats zirgs, tikai mazāks, tādēļ tā mugurā bērnam kāpt ir drošāk,” skaidro K.Ausekle – Ižika. Tieši ar galveno mērķi – mudināt bērnus pievērsties jātnieku sportam – aug “Zemgales ponijs”. “Uzskatu, ka mazam bērnam jāsāk trenēties ar mazu zirgu,” piebilst saimniece.
Pagaidām poniju saimniecībā notiek izjādes. Mazākie drosminieki, kas kāpj zirga mugurā, ir tikai gadu veci. Lai tas būtu droši, bērnu izjādē pavada divi pieaugušie. Bērni nemaz nebaidās, viņi pat esot pārdroši.
Vingrojumi mierīga zirga mugurā
Ellinora gan jau sākusi nopietni trenēties. Viņa ir ļoti mierīga ķēve un ļauj savā mugurā izpildīt dažādus vingrojumus. To sauc par voltizēšanu. Tās laikā jātniekam galvenais ir noturēt līdzsvaru zirga mugurā. Sacensībās dzīvnieks lēkšo, bet jātnieks tā mugurā izpilda dažādas sarežģītības figūras.
Pamazām “Zemgales ponijā” voltizēšanas pamatus apgūst Rolands. Viņš, zirgam stāvot rāmi, demonstrē vienu no sarežģītākajiem vingrojumiem – “šķērīti”. Pēc tam Rolands izveido “bezdelīgu”. Visus šos vingrojumus var izpildīt līdzsvarota un mierīga zirga mugurā. Dzīvnieks nedrīkst būt “stresains” un haotisks. Protams, dzīvē gadās visādi, piemēram, zirgs var pēkšņi satrūkties. No tā neviens nav pasargāts, taču pamatā zirga nervu sistēmai jābūt stabilai. Katrā gadījumā jātrenējas ir ilgi un ar lielu uzņēmību.
Polijā, Vācijā un citur ar ponijiem sporto mazi bērni, bet pie mums tas vēl nav izplatīts. “Ķēves vairāk paredzētas vaislai, bet ar vīriešu kārtas pārstāvjiem varētu arī sportot. Iespējams, mazākais kumeliņš tiks apmācīts. Kājas viņam ir pagaras,” spriež K.Ausekle – Ižika. Viņa sportā liek cerības uz saviem dēliem, taču, kas zina, varbūt ar “Zemgales ponija” zirgu darbosies kāds cits sportists. Starp citu, Pērle nebūs ponijs, kumeļa tēvs ir tīrasiņu ērzelis. Ķēve būs augumā liela, tālab saimnieki cer to izmantot sportā. “Pērle jau tagad prot demonstrēt plašas gaitas.”
Ēstu dienu un nakti
Poniju augums skaustā ir ap 1,10 metru. Mazie zirgi parasti nav lielāki par 1,20 metriem. Poniju klases zirgi skaitās vēl augumā līdz 1,47 metriem. “Par ponijiem teic, ka viņi vairāk kož un sper, taču es domāju, ka tas atkarīgs no cilvēkiem. Ja viņi pret dzīvnieku izturēsies labi, arī ponijs atbildēs ar to pašu. Pēc Grietas redzu, ka ponijs vairāk pieķeras un uzticas vienam cilvēkam. Mēs labi sadzīvojam,” smaida saimniece. Pasaulē ir ļoti daudz poniju šķirņu, un to izcelsme meklējama dažādās zemēs. Šie zirgi ir ar labu apetīti. “Tas ir savvaļas dzīvnieka instinkts. Sak, jāēd, kamēr ir, jo, kad pārtikas vairs nebūs, nāksies izmantot uzkrātās rezerves. Ja varētu, poniji ēstu dienu un nakti.”
Vēl zirgiem regulāri jāizskrienas. Par to zina stāstīt topošā hipoloģe Natālija, kas studē LLU un lieliski palīdz darbā ar ponijiem. “Zirgi, savvaļā dzīvojot, pieraduši visu laiku klejot un regulāri doties barības meklējumos. Kustēšanās ir arī šo dzīvnieku dabiska vajadzība, tādēļ varētu teikt, ja zirgam liedz kustēties, viņam liedz visu. Viņiem ir liels dabīgās enerģijas krājums, kas jāliek lietā, ikdienā izskrienoties. Sports ir viens no veidiem, kā zirgam pilnvērtīgi izmantot savu enerģiju. Tas ļauj arī sasniegt ievērojamus rezultātus un dot gandarījumu cilvēkiem. Zirgiem patīk sportot, patīk skriet un patīk strādāt.”
“Zemgales ponija” zirgi arī ziemā daudz dzīvojas pa āru. “Uzskatu, ka zirgam ļoti daudz jāuzturas laukā. Tā viņi norūdās un ir ar labu veselību,” teic K.Ausekle – Ižika.
Būvē pirtiņu un audzē foreles
Ģimene vairāk par zirgiem uzzinājusi LLU zirgkopības mācību centrā “Mušķi” pie treneres Antras Grundmanes. Zirgkopība nenoliedzami prasa arī finanšu ieguldījumu. “Tas ir diezgan dārgi, taču pagaidām viss izveidots pašu spēkiem. Nekādi projekti vēl nav rakstīti. Uzskatu, ka saimniecībai jāattīstās pamazām, bet stabili,” pārliecināta saimniece.
Pie mājas saimniekiem pieder trīs hektāri zemes. Tajos visu nepieciešamo barību ponijiem nevar izaudzēt. Pietiek vien, lai izganītu ēdelīgos dzīvniekus. Toties kaimiņos ir augkopju saimniecības, no kurām barību zirgiem var iegādāties.
Pie mājas drīz taps lauku pirtiņa. “Nākotnē domājam nodarboties ar lauku tūrismu.” Ziņkārīgos ceļotājus noteikti piesaistītu arī mazie poniji. Izraktajā dīķī jau ielaistas foreles. Pirmo ziemu tās veiksmīgi pārdzīvojušas, paaugušās. “Varbūt septembrī pirmo reizi nogaršosim, kas tad pašu dīķī izaudzis,” smaida Karīnas kundze. Laukos viņa jūtas kā zivs ūdenī. Piemājas mierīgā daba kopā ar lielo sirdslietu – zirgiem – ir ikdienas dzīves idille.
