Ko darām ar tukšo kokakolas plastmasas pudeli, kad esam to izdzēruši? Ko tur daudz domāt – labākajā gadījumā izmetam atkritumu konteinerā, bet, beiguši baudīt piknika jaukumus, daudzi to vienkārši ielidina tuvējā krūmā.
Ko darām ar tukšo kokakolas plastmasas pudeli, kad esam to izdzēruši? Ko tur daudz domāt – labākajā gadījumā izmetam atkritumu konteinerā, bet, beiguši baudīt piknika jaukumus, daudzi to vienkārši ielidina tuvējā krūmā. Varētu arī jautāt, ko darām ar tukšajām stikla pudelēm, alus skārdenēm un visu, kas vairs nav vajadzīgs. Ja neskaita atsevišķu aktīvistu un dažu retu organizāciju aicinājumus padomāt, ko darām un, galvenais, sākt kaut ko darīt ar pašu saražoto “kultūras slāni”, principā nekas nav mainījies. Tāpat kā agrāk mājās plastmasas maisiņā sametam visu, kas šķitis nevajadzīgs, un izmetam to atkritumu konteinerā, nedomājot, kas ar tā saturu notiks tālāk. Nav mūsu bēda! Ka tik nesmird degungalā.
Varētu moralizējoši turpināt par cilvēces progresu un nogrimšanu pašu radītajos mēslos. Lai tas nenotiktu, vairums valstu, kas sevi uzskata par civilizētām, izstrādājušas daudzas likumdošanas normas, radījušas mehānismus, kā veiksmīgāk tikt galā ar neapšaubāmā progresa apšaubāmajām sekām. Tas, ka Padomju Savienībā jautājums, kur likt atkritumus, nebija ne tuvu prioritārs, nevienu īpaši nepārsteidz. Svarīgākais bija “panākt un apdzīt” ideoloģiskos pretiniekus. Par tādu prozaisku lietu kā atkritumi tikvien darījām kā pasmējāmies – “pūstošie” noslīks paši savos mēslos. Īstenība izrādījās citāda. “Pūstošie” sāka izstrādāt programmas un likumdošanas normas, kas, pirmkārt, noteica, ko darīt ar sadzīves atkritumiem, otrkārt, kā tos izmantot. Laiks gājis, Padomju Savienība atrodama vēstures anālēs, bet tajā mitušais gars visu nevajadzīgo izmest “pa logu” saglabājies nemainīgs.
Faktiski rietumnieki, laikus attapušies, neizgudroja “velosipēdu”. Viens no principiem bija pieradināt iedzīvotājus pie domas, ka savākt aiz sevis paša mēslus ir izdevīgi un tu pats sev sāc likties mūsdienīgi un moderni “zaļi” domājošs. Varam jau pasmīnēt par Rietumu pasaules pārsātinājumu ar materiālajiem labumiem. Tagad tie nonākuši mūsu rīcībā, vairumā gadījumu pēc to baudīšanas atlikumu joprojām izmetam. Šajā jomā nekādu jaunu pašmāju “velosipēdu” neizgudrosim. Skaidrs, ka labāk agrāk nekā vēlāk mūs gluži kā “Pavlova suņus” jāsāk pieradināt pie domas, ka savākt aiz sevis atkritumus ir labi, vēl vairāk – tos sašķirot un tikai tad izmest nozīmē domāt moderni un “zaļi”.
Zināmus iedīgļus iepriekš teiktajam varēja vērot arī Jelgavā. Pērn vairāk gan skolām bija paredzēta akcija, kuru rīkoja sabiedriskais fonds “Latvijas Zaļā josta”. Skolēniem tika piedāvāts skolās dalīti vākt atkritumus. Izrādās, nemaz tik kūtri šajā akcijā skolēni nebija. Nu varētu mēģināt daudz plašāk sākt arī pārējos jelgavniekus pieradināt pie kārtības. Cik gadījies dzirdēt no pietiekami atbildīgām personām, plašākai dalītai atkritumu šķirošanai mēs vēl neesot gatavi, metam konteineros visu pēc kārtas un bez atšķirības, un vispār tas ir dārgi, nerentabli un tā tālāk…
Pirms dažām dienām bija izdevība apmeklēt dažas Kurzemes pilsētiņas un ciematus. Ar izbrīnu nācās secināt, ka gandrīz visās, ieskaitot pat ar Jelgavas izmēriem nesalīdzināmas vietas kā Alsunga un Ēdole (kur nu vēl Liepāja!), blakus kā zaļi brāļi stāvēja trīs konteineri: stikla, plastmasas un papīra atkritumiem. Turklāt pat īsajā brīdī, kuru atvēlējām novērojumiem, varēja redzēt, ka iedzīvotāji aktīvi izmanto viņiem doto iespēju izmest nevajadzīgo jau sašķirotu. Protams, var teikt, ka tas prasa laiku – pieradināt cilvēkus konteineros nesviest visu pēc kārtas; var teikt, ka tam nepieciešami līdzekļi. Un tā bez gala. Nesākot nekas nemainīsies, nepiedāvājot iespēju, nevarēsim sākt.
