Skolēnu vasaras brīvdienas ir tieši pusē. «Ziņas» ielūkojās vietās, kur jaunieši strādā – gūst iespaidus par praktisko dzīvi, dažādām profesijām, kā arī pelna savu pirmo algu, kuru, kā liecina intervijas, visbiežāk plānots tērēt skolai..
Skolēnu vasaras brīvdienas ir tieši pusē. “Ziņas” ielūkojās vietās, kur jaunieši strādā – gūst iespaidus par praktisko dzīvi, dažādām profesijām, kā arī pelna savu pirmo algu, kuru, kā liecina intervijas, visbiežāk plānots tērēt skolai, nevis ar vieglu roku izdot tikai pašu vajadzībām.
Šoreiz ieradāmies Jelgavas dzelzceļa stacijā, VAS “Latvijas valsts meži” kokaudzētavā Jelgavā un pilsētas tirgū.
Filosofija ir ļoti vienkārša…
Valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Jelgavas kokaudzētava jau tradicionāli ir darba devēja skolēniem no Pārlielupes un Ozolniekiem. Arī šogad tur brīvdienās strādā desmit skolnieču, kuru galvenais uzdevums ir koku stādu ravēšana. Darbu vadītājai Maijai Vāverei lūdzām nosaukt labākās darba darītājas, taču viņa pasmaidot teica: “Sliktu strādnieku mums nav. Vienu nedēļu ir pārbaudes laiks. Tā kā strādāt gribētāju ir daudz, paliek tikai tie, kam darbs veicas. Filosofija ir ļoti vienkārša.”
Vāveres kundze atceras, ka padomju laikos kokaudzētavā kaut dažas stundas dienā strādājuši desmit divpadsmit gadu veci bērni. No darbaudzināšanas viedokļa tas bijis ļoti pareizi. Šodien pusaudžiem darba trūkst, tādējādi viņi atradinās strādāt.
Vakar lietus bija izmērcējis lielāko daļu strādātgribētāju, tādēļ “Ziņām” izdevās satikt tikai divas meitenes – Santu Jomu no Valsts ģimnāzijas un Martu Līdeku no 4. vidusskolas. Interesanti, ka Marta kokaudzētavā strādā agri no rīta un pēc sešiem vakarā. Dienas vidū viņa ir aizņemta citā darbā – Marta pieskata gadu vecu meitenīti. Uz jautājumu, kā meitenes tērēs naudu, abas atbild, ka tā paredzēta ģimenes vajadzībām, tostarp arī dzīvokļa īrei. Skolā Santai vairāk padodas valodas, bet Martai – sports, botānika un mežkopība neesot viņu interešu lokā. Tomēr abām patīk daba, viņas arī vēlāk labprāt sastaptos ar eglēm, priedēm, lapeglēm un ozoliem, kurus vēl kā stādus skolas brīvdienās ir ravējušas.
Ģimenes tradīciju garā
Valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” Jelgavas ceļu distancē strādā apmēram 1100 darbinieku, kas uztur kārtībā sliežu ceļus vairāk nekā tūkstoti kilometru garumā. Jelgavā krustojas piecas dzelzceļa maģistrāles, darbojas vairāk nekā sešdesmit sliežu ceļu. Pa tiem gada laikā tiek vests apmēram 500 miljonu tonnu kravu. Ierindnieka amats šajā varenajā sistēmā ir dzelzceļa montieris. Saskaņā ar nesenajiem Saeimas grozījumiem bezdarbnieku atbalsta likumā vasaras brīvlaikā tāds darbs Jelgavā tika piedāvāts trim skolniekiem, kas sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Vakar “Ziņām” izdevās satikt 1. ģimnāzijas audzēkņus Aleksandru Zarečņevu un Artūru Smaguru.
Par nokļūšanu šeit Artūrs saka: “Pietiekšanās strādāt uz dzelzceļa bija mana tēva iniciatīva, jo viņš ir dzelzceļnieks. Tēva iedrošināts, pieteicos Nodarbinātības valsts aģentūrā un esmu priecīgs, ka mani pieņēma.” Aleksandru uz šo soli iedrošināja vecmāmiņa, kas arī agrāk bijusi dzelzceļniece.
Kaut arī visi vilcieni caur pilsētu brauc ar stingri ierobežotu ātrumu, neapšaubāmi dzelzceļš ir paaugstināta riska zona. Tādēļ, kā “Ziņām” paskaidroja Jelgavas ceļu distances Jelgavas nodaļas priekšnieks Aleksejs Konstantinovs, skolnieki tiek nodarbināti vietās, kur satiksme uz noteiktu laiku ir slēgta. Ar jauniešu darbu priekšniecība ir apmierināta. Ceļu meistars Aleksandrs Krasnopjorovs piebilst: “Mūsdienās jaunatne lielākoties ir palaidusies, īsti negrib strādāt. Tādēļ man, kad uzzināju, ka darbā tiks pieņemti skolēni, likās, ka diez kas nebūs. Taču nu domas mainījušās – par puišiem varu teikt tikai labu. Spēcīgi, izturīgi, no darba nebēg.”
Jelgavas ceļu distances priekšnieks Jānis Ceicāns atzīst, ka skolēnu vasaras darbu mērķis ir arī profesionāla orientācija. Vēl nevar zināt, vai šie puiši pēc ģimnāzijas beigšanas mācīsies par dzelzceļniekiem, taču šādu iespēju viņi neizslēdz. Par mācībām augstskolā domā gan Aleksandrs, gan Artūrs. Kāpēc gan kādam no viņiem augstskola nebūtu Rīgas Tehniskās universitātes Dzelzceļa transporta institūts?
Vai lietiņš līņā vai saulīte spīd
Sešpadsmitgadniece Anna Ļubinska ģimenē ir pastarīte. Šogad viņa ļoti sekmīgi beigusi Jelgavas 2. pamatskolu un tagad uzņemta A.Puškina vārdā nosauktajā licejā Rīgā. Brīvajā laikā viņai patīk lasīt romānus, tuvi ir krievu klasiķi Čehovs, Gogolis, Puškins. Taču, lai nodrošinātu sevi ar naudu, kas nepieciešama gan mācībām, gan sadzīvei, šovasar meitene strādā tirgū, kur, kā zināms, patlaban ir zemeņu laiks. Agrāk vasarā viņa tur palīdzēja mātei, bet tagad jau tirgojas patstāvīgi. Ļubinsku ģimene gan ir pilsētnieki, taču tepat Jaunsvirlaukas pagasta Staļģenē Annas mātes brālim Sergejam Afanasjevam pieder saimniecība, kurā aug ne tikai zemenes, bet arī kāposti, puķkāposti, tomāti. Spēj tikai tirgot. Diena ir gara, un Anna teic, ka grūtākais ir līdz vakaram nostāvēt pie svariem un letes. Ko par meitenes vasaras darbu saka skolas draugi? “Vērtē atzinīgi. Daži, kuriem nav veicies atrast nodarbošanos, jautā, vai nevaru ko ieteikt,” atbild Anna un turpina apkalpot pircējus. Tie, beidzoties kārtējai pērkona lietus gāzei, saradušies vairumā. Taču vakarā, lai arī dienas nogurums liks sevi manīt, Anna noteikti palasīs kādu grāmatu.
