Pagājušais pusgads vizuālajā mākslā Jelgavā priecējis gan ar nozīmīgām klasikas ekspozīcijām, gan spilgtiem moderniem pieteikumiem, gan abu mijiedarbi.
Pagājušais pusgads vizuālajā mākslā Jelgavā priecējis gan ar nozīmīgām klasikas ekspozīcijām, gan spilgtiem moderniem pieteikumiem, gan abu mijiedarbi. Īpaši slavējami, ka līdzās muzejam kā vērtīgu izstāžu vietu sevi apliecina Mākslas skola. Savukārt Alunāna mājai, lai iesaistītos apritē, būtu jāapsver izstāžu zāles elastīgāka darba laika iespējamība. Tā laiks no janvāra līdz maijam iezīmējas “Ziņu” ekspertu mākslas zinātnieku Māra Branča un Gunta Švītiņa atzinumos.
***
Jelgavā ir divas vietas, kur varam baudīt gleznas, grafikas, tēlniecību, lietišķo mākslu, – muzejs un Mākslas skola. Muzejam izstādes ir ikdienas darbs un pienākums, kas atklāj, cik tas bijis radošs vai rutīnā ieslīdzis. Savukārt Mākslas skolai izstādes ļauj parādīt audzēkņiem, ko un kā strādā meistari, palīdzēt attīstīt jauniešos labu gaumi un dod viņiem iespēju salīdzināt, vērtēt.
Mākslas skola šogad pārsteigusi mūs ar ļoti labām gleznu skatēm, kādas būtu rādāmas muzejā. Tās iekārto Indulis Landaus. Izstādes, protams, ir nelielas, bet daudzums jau nav mēraukla. Gada sākumā bija iespēja aplūkot ārēji vienkāršās, atturīgās, bet ļoti jūtīgās Lolitas Zikmanes gleznas. Par izcilu notikumu jāuzskata Maijas Tabakas darbu skate. Bez šaubām, būtu gribējies tos redzēt muzejā un lielākā skaitā, bet visu jau nevar gribēt. Mani visvairāk iesildīja Edvīna Kalnenieka gleznas. Tās kopumā negadās redzēt bieži. Viņš (un Indulis Landaus) ir izcilākie latviešu pasteļgleznotāji. Par to varējām pārliecināties arī šoreiz. Katrs darbs bija mazs šedevrs.
Mākslas skolas darbu varam vērtēt pēc to audzēkņiem, viņu sasniegumiem. Izlaiduma darbu skate atklāja, ka šogad skolu beiguši ļoti talantīgi jaunieši, kas varbūt sevi ierakstīs arīdzan Latvijas mākslas vēstures lappusēs, ja vien turpinās šajā laukā darboties.
Ja runājam par muzeju, tas mūs pārsteidza ar ļoti dažādām izstādēm. Ko vien nozīmēja Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras pedagogu izstāde. Tā bija tikpat savdabīga kā izstāde “Disputs”, kas tapusi sadarbībā ar galerijas “Māksla XO” vadītāju Ilzi Žeivati. Jelgavas mākslinieki pārsteidza ar izstādi “Turpinājums”, kurā ieraudzījām ne vienu vien lielisku darbu.
Ne mazāk svarīgas ir muzeja mazās zālītes izstādes, piemēram, Maijas Eliases gleznu skate.
Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs ir nostāk no centra, tālāk no acīm. Arīdzan tur skatāmās izstādes ir grūti aplūkot – dažas atvērtās stundas sakrīt ar darba laiku. Tādēļ paslīdējusi garām Ivara Klapera gleznu izstāde, kas atklāja, cik nopietni strādā mākslinieks. Vai alunāniešu darbs neaiziet tukšgaitā?
Runājot par šāgada notikumiem, nevar nepieminēt to, ka Mākslas dienās pēc ilgāka laika Jelgavas mākslinieki viesojās Rīgā – šoreiz galerijā “Bonhans”s”, kur pēc tam vienmēr pastāvīgā ekspozīcijā redzams kāds mūsējo darbs. Gunārs Ezernieks piedalījās portretu izstādē Melngalvju namā. Viņa gleznas patlaban eksponētas arī Aučos, Jāņa Čakstes memoriālajā muzejā.
Un vēl kāds ievērības cienīgs notikums. Beidzot pilsēta saņēmusies un aizvākusi “pūķa” pēdējās atliekas parkā pie dzelzceļa stacijas. Tā vietā uzstādīts pilsētas galvenā mākslinieka Georga Svikuļa darbs. Iepriecina, ka arī šis stūrītis sakopts. Taču… Georgs Svikulis ir ļoti radošs mākslinieks, vīrišķīgs garā un miesā, arī darbs nav slikts, lai gan grūti nolasāms, no tāluma tikpat kā nepamanāms. Platais ceļš uz paugura galu sola kaut ko lielisku, sevišķu, bet – kā tautas dziesmā teikts – “kad aizgāju, tad redzēju vis” tautieša bagātīb””. Pilsēta veiksmīgi vienu politisku pieminekli aizstājusi ar citu, tikpat politisku, tomēr, tomēr…
2004. gada pirmais pusgads aizvadīts veiksmīgs, kāds būs nākamais? To drīz vien redzēsim. Gada otrajā pusē jau esam iekāpuši.
Māris Brancis
***
Jelgavas mākslas dzīvi šai pusgadā bez liekuļotas sajūsmas var saukt par daudzveidīgu, bagātu un interesantu. Mākslas citadeles statuss nenoliedzami pieder Jelgavas Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzejam. Par šā gada pirmo izstādi gribētu uzskatīt no pagājušā gada mantoto kaimiņvalsts Lietuvas kultūras pērles M.K.Čurļoņa gleznu faksimilu un dokumentu ekspozīciju. Kaut arī izstādē bija skatāmi lielākoties hrestomātiski darbi, pārsteidza reprodukciju augstais poligrāfiskais līmenis. Šī ekspozīcija, manuprāt, bija visplašākajā nozīmē lielisks mācību uzskates līdzeklis mākslas vēstures un vizuālās mākslas pedagogiem un skolēniem.
Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras pedagogu darbu izstādē bija skatāmi gan klasiskās mākslas principiem piesaistītie Edvīna Kalnenieka, Jāzepa Pīgožņa, arī Viļa Ozola darbi, gan krāslaukumu un mazāk formālu kompozīciju pārstāvji Dina Ābele, Andrejs Ameļkovičs. Interesanti, ka vairums mākslinieku bija pārstāvēti ar gleznām, bet ne ar grafiskiem darbiem. Tajā pašā laikā tajos vairāk vai mazāk, bet skaidri saskatāmas talantīgu zīmētāju pamatīgas prasmes.
Konceptuālā izstāde “Disputs: Pašportrets ar vecmeistaru”, kas atceļoja no Rīgas galerijas “Māksla XO”, muzeja zālē atvēra jaunas iespējas vērīgam skatītājam, un tas, manuprāt, ir izstādes iekārtotāju nopelns. Disputs (aktīvs dialogs) Jelgavā kļuva par izteikti mūsdienīgu sarunu. Māksliniekiem gan tikai retā gadījumā izdevies sarunāties ar pagājušo laiku. Pēc manām domām, gleznotāja Inta Celmiņa ir risinājusi dialogu ar Aleksandru Beļcovu un tēlnieks Gļebs Panteļejevs – ar Teodoru Zaļkalnu. Pārējie galvenokārt runājuši monologus, it kā piemirstot galvenos ierosinātājus – vecmeistaru darbus.
Gadskārtējā Jelgavas mākslinieku darbu izstāde apliecināja, ka mūsu pilsētā radoši un aktīvi strādā interesantas personības. Plašākais sniegums bija skatāms glezniecībā, kur varējām pārliecināties par Mārča Stumbra, Gunāra Ezernieka un Ludmilas Grīnbergas interesanto sniegumu gan ainavu, gan portretu žanrā. Domāju, daudzus skatītājus saviļņoja Edvīna Kalnenieka sižetā vienkāršie, bet virtuozi izpildītie pasteļi. Nellijas Skujenieces tēlniecības darbi, kas nepretendē uz monumentālu izteiksmi, patīkami bagātināja ekspozīciju. Man zināmu pārsteigumu sagādāja pamatīgu formu un apjomu meistars keramiķis Georgs Svikulis, kas eksponējis miniatūru galvas grotesku. Tomēr, aplūkojot šo darbiņu, pārliecinoši atpazīstam mākslinieka aso un ironisko dzīves vērojuma kodolīgo kopsavilkumu. Lieliski! Ar Raimonda Līcīša darbiem pirmo reizi sastapos pagājušā gada izstādē “Rudens 2003” Rīgā. Šī tikšanās rosināja daudzus jautājumus, bet nesniedza nevienu atbildi. Jelgavas muzejā redzētais radīja sajūtu, ka gleznots ar spēku un pārliecību. Savukārt personālizstāde galerijā “Siena” sniedza priekšstatu par mākslinieka spēju uztvert un attēlot dzīvo, apkārtesošo – mūžīgi mainīgo dabu. Pareizāk gan būtu teikt – skatam pietuvinātus tās fragmentus, ko nereti papildina sievietes tēls; tā gala rezultāts veidojas ar zināmām simbola iezīmēm.
Par interesantām izstādēm jāuzteic Jelgavas Mākslas skola. Pārdomāti sabalansētas jelgavnieku un viesu darbu skates. Kā redzams, pietiek ar precīzu darbu atlasi, lai nelielā ekspozīcijā iespējami dažādi atklātu mākslinieka rokrakstu un pasaules uztveri. Saprotams, ka galvenie skatītāji tur ir Mākslas skolas audzēkņi, kas arī nosaka izstāžu raksturu. Lieliska paraugstunda bija Edvīna Kalnenieka personālizstāde, kurā tika pārstāvēti dažādi žanri, tehnikas un demonstrēts spožs profesionālais sniegums. Par ievērības cienīgu jāuzskata gleznotājas Maijas Noras Tabakas darbu ekspozīcija, ja zinām, ka māksliniece ir visai strikta un atturīga savu darbu eksponēšanas jautājumos. Vienmēr ir interesanti klātienē un tuvplānā vērot šīs gleznas, kurās reiz bija bagātas fantāzijas un teatrāli grezni, nerimtīgi plūstoši stāsti, bet pēdējo gadu veikums vairāk līdzināms monumentālām, filosofiskām apcerēm ar aplikatīvu detalizāciju. Ar šo izstādi jelgavniekiem bija sniegta vienreizēja iespēja atkal satikties ar ļoti savdabīgu, iztēlē bagātu un neviennozīmīgi vērtējamu mākslinieci.
Iepriecina Gleznošanas studijas dalībnieku Mildas Agneses Pakšiņas un Miervalža Derkusova personālizstādes, kas norāda uz nepieciešamību runāt tēlainā krāsu valodā, norāda uz nerimtīgu darbu.
Jelgavas muzejiem un izstāžu zālēm gribētos novēlēt daudz, daudz vairāk ieinteresētu, atsaucīgu skatītāju un kritiķu.
Guntis Švītiņš
