Lūkojoties Latvijas politikas virtuvē, tā vien gribas pajautāt, vai pie mums kāds zina, kas ir demokrātija.
Lūkojoties Latvijas politikas virtuvē, tā vien gribas pajautāt, vai pie mums kāds zina, kas ir demokrātija. Piemēram, ko nozīmē Latvijas Republikas Satversmē 1. pantā sacītais: Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Liekas, viss jau skaidrs, ko tur domāt. Vienkārši demokrātija un viss. Pieminot šo vārdu, var arī atcerēties veco stāstu par to, ka bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils demokrātijai kā sabiedrības pārvaldes iekārtai veltījis ne pašus labākos vārdus, tomēr neko labāku cilvēce tā arī neesot izgudrojusi. Pēc tā visa varam nomierināties un vairs nedomāt, jo valsts pamatlikums jau ir noteicis, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Tas nozīmē, ka arī tie, kas mūsu vārdā šo valsti pārvalda un izdod likumus, tāpat dzīvo, dziļas demokrātijas apdvesti. Tā vajadzētu būt, bet vai ir?
Piemēram, vai visas kaislības, kas mutuļo par un ap Izglītības likumu un tā vairākkārtējo grozījumu pieņemšanu, ir dziļi demokrātisku tradīciju apdvestas? Ja jā, tad kāpēc šādas kaislības nenorimst? Ja nē, kāpēc ir atkāpe no Satversmes burta un, galvenais, gara?
To, ka Izglītības likums un tā pēdējie grozījumi bijuši par “maiņas monētu” politiķu (tā vien gribas teikt – politikāņu) rokās, liekas, noliegs tikai retais. Principā labi domātais, bet fantastiski neprofesionāli politiķu izpildītais darbs novedis, būsim atklāti, bīstami tuvu robežai, kad būs jāsaka – dzīvojam divkopienu valstī. Turklāt tādā, kur neviena puse nevēlas piekāpties un, kas jo skumjāk, personīgu un grupu interešu vadītas, tās var nostāties katra savā barikāžu pusē. Turklāt tas nav klasiskais, kā varētu domāt, modelis, kad konflikta sakne meklējama ekonomiskā (ne)nodrošinājuma pretrunās. Šķirtne ir piederība pie kādas nācijas, valodas vai pagātnē balstītas mentalitātes. Ja tie, kas līdz šim ir runājuši mūsu vārdā, teic, ka notikušais ir demokrātijas virzīts process, tad jājautā, vai viņiem pašiem ir jelkāda izpratne par demokrātijas jēgu. Izglītības likuma izraisītās sabiedriskās kolīzijas ir tikai viens no piemēriem, kad, izmantojot šķietami demokrātiskas procedūras, faktiski degradēts ir pats šā vārda piepildījums. Risinot šauri individuālas tābrīža politiskās konjunktūras prasības, vieni mēģināja uzspodrināt paplukušās spalvas, bet otri – veikli ietērpties politiķu togās, pa vidu maļot tos, kuru vārdā viņi to ir darījuši. Vieni vārdos rūpējas par latviešu valodas saglabāšanu, otri vēl skaļāk vismaz vārdos aizstāv tiesības neaizmirst savējo. Var teikt, ka šobrīd mazākumtautību skolu audzēkņi un viņu vecāki savu lomu ir nospēlējuši.
Ineta Ziemele, Rīgas Juridiskās augstskolas viesprofesore un Lundas universitātes profesore par Satversmes 1. pantā noteikto demokrātijas principu ir teikusi: “(..) Galvenie principu atzari, kas ir attīstīti no juridiskā jēdziena “demokrātija”, attiecas uz sabiedrības līdzdalību publisko lēmumu pieņemšanā (..), publiskās varas dalīšanu (..) un savstarpēju uzraudzību, publiskās varas pakļautību tiesībām, cilvēka cieņu un vienlīdzību, indivīda subjektīvām tiesībām pret publisko varu, it sevišķi cilvēktiesībām, specifiskiem tiesiskas valsts principiem (it sevišķi samērīguma principu un uzticības principu), sociālo solidaritāti”. Kā viņa norāda, tas attiecas gan uz lēmumu pieņemšanas procesu, gan pamatvērtībām demokrātiskā valstī. Šo principu neievērošana, kā jau teikts, novedusi bīstami tuvu tam, kad vienā valstī dzīvos divas, viena otru nicinošas iedzīvotāju grupas.
