Smejies vai raudi – nupat man pirmo reizi dzīvē gadījās runāt vai visai Latvijai.
Smejies vai raudi – nupat man pirmo reizi dzīvē gadījās runāt vai visai Latvijai. Proti, trešdien universitātē bija ieradusies “Panorāmas” filmēšanas grupa. Tajā pašā vakarā sižets par lauksaimniecības izglītības nozīmi un iegūšanas iespējām tika palaists ēterā. No vienas puses, varam priecāties par to, ka esam pietiekami interesanti plašsaziņas līdzekļiem. No otras puses, televīzija strādā ļoti ātri, tāpēc ieviesās dažas neprecizitātes. Piemēram, jaunā Veterinārmedicīnas fakultātes profesionālā studiju programma “Pārtikas higiēna” tika nosaukta par “Pārtikas tehnoloģiju”, kas mūsu augstskolā ir viena no senākajām fakultātēm.
Uzņemšanas komisijā strādāju jau ceturto gadu, un šis darbs man patīk. Citādi taču gada saulainākajā mēnesī nepaliktu pilī. Interesanti vērot, vairāk gan tas attiecas uz neklātniekiem, kā cilvēks atnāk un vēl nedroši runā par savu vēlmi studēt. Nākas dzirdēt: “Vidusskolu esmu beigusi pirms piecpadsmit gadiem! Man bija vieni vienīgi trijnieki. Vai tiešām es varu pretendēt uz studijām?” Tad mēs stāstām, ka izvēlas studēt gados vēl vecāki cilvēki, kuriem diplomā ir vēl vājākas atzīmes. Svarīgākā ir attieksme pret studēšanu. Un, kad tu redzi, ka cilvēks sāk apzināties savu varēšanu, – tas brīdis ir skaists.
Citreiz var vērot jauniešus, kas, šķiet, atbraukuši no tālākiem lauku rajoniem kopā ar ģimeni. Uzņemšanas komisijā ierodas māte, tēvs, jaunākais brālis vai māsa. Visiem interesē, kā nu klāsies reflektantam. Lieliska atbalsta sajūta.
Šogad vidusskolu beidzējiem lielākas bažas ir par centralizēto eksāmenu sertifikātiem. Zināms, ka tos absolventi saņems 20. jūlijā (dažās skolās 23. jūlijā), tad atliks tikai piecas dienas dokumentu iesniegšanai augstskolā, jo LLU dokumentu pieņemšana beigsies 25. jūlijā. Uzņemšanas komisija strādās arī sestdien un svētdien līdz pat pēdējam dokumentu iesniedzējam. Iznāk, ka dienā būs jāapstrādā ap četrsimt reflektantu iesniegumu. Pieredze liecina, ka to mēs spējam. Esam arī padomājuši, kā papildināt mūsu spēkus, un ar uzdevumu galā tiksim.
Universitāte man ir pirmā un vienīgā darbavieta. Tur strādāju kopš 1994. gada. Pasniedzu vācu valodu Meža fakultātes studentiem. Mežinieki mani no valodnieka ir daļēji pārvērtuši par mežkopi. Tādēļ nav brīnums, ka pagājušajās brīvdienās atkal biju Līgatnes dabas parkā, kur pastaigājāmies kopā ar kolēģi no Londonas. Interesanti, ka viņu visvairāk iepriecināja mazie koši zilie lupīnas ziediņi pļavā. Domāju, ka mums vajadzētu vairāk priecāties par vienkāršo un skaisto.
