Kārtējā rītā, dodoties ikdienas gaitās, atkal domās nākas sasveicināties ar ļaudīm, kas savu dzīvi iekārtojuši ja ne kartona kastē, tad vismaz pavisam nekonkrētā vietā gan.
Kārtējā rītā, dodoties ikdienas gaitās, atkal domās nākas sasveicināties ar ļaudīm, kas savu dzīvi iekārtojuši ja ne kartona kastē, tad vismaz pavisam nekonkrētā vietā gan. Bezpajumtnieki. Pēdējā laikā uz šīm individualitātēm noraugos ar sevišķu pietāti, un, pieķēris sevi pārdomās par darbīgo cilvēku drosmi un bezmērķību, dodos tālāk.
Jelgavnieki jau labi zina “slavenākos” no pilsētas tā saucamajiem “bomžiem”. Katram ar kaut ko savu asociējas tantiņas autoostā, kundze, kas nereti sēd pie leišu veikala ieejas un citi šīs savdabīgās profesijas pārstāvji. Reizēm pat šķiet, ka varētu izveidot “naudas lūdzēju” topu, jo jau vairākus gadus viņi pavisam nopietni un apdomāti izveidojuši savu hierarhiju. Katram no viņiem, domājams, iedalīta sava darbības teritorija, turklāt pat nezinātājam rodas iespaids, ka viņu darbošanos regulē nevis bezmērķīga klīšana, ubagošana un neziņa par rītdienu, bet gan “vietēja likumdošana”. Tiesa gan, mūsu pilsētas bezpajumtnieki, kas lūdz naudu, paši “nevaktē” kārtējo iztukšoto alus pudeli, un arī citādi īpaši nepiepūlas, lai iegūtu kādu santīmu. Jelgavniekos šajā jomā vēl nav vērojama konkurence. Galvaspilsētas ubagi, saprotot savas profesijas pārstāvju lielo skaitu, zina, ka arī ubagojot jāpielieto viss iespējamais, lai kārtējais Rīgas viesis vai vietējais letiņš par sava naudas gabala nākamo īpašnieku izvēlētos tieši viņu. Un tad nu katrs sevi izrāda, kā prot. Kāds pūš, sit, velk vai strinkšķina kaut ko muzikālu, cits dejo, bet vēl kāds liek lietā savas runas prasmes. Daudziem tas ir darbs vai piepelnīšanās, bet samaksa ir pavisam brīvprātīga, un gūt ielas vai tuneļa malā strādājošā darba augļus iespējams arī bez maksas. Ar milzu izbrīnu var raudzīties uz jauniešiem, kas savu vijoles vai ģitāras spēlētprasmi pilsētniekiem izrāda tieši vasarā, tā piepelnoties skolas laikam. Protams, var runāt par beznodokļu ienākumiem un savas darbības uzspiešanu garāmgājējiem, bet gluži vai apbrīnas vērta ir šo darbīgo cilvēku drosme, visu dienu atrodoties uz ielas. Piemēram, Vecrīgā mūzikas pavadījumā kāda kundze sarkanā tērpā izrāda savu dejotprasmi, Taču to, cik tas ir nogurdinoši, saprot tikai retais. Konservatīvie latvieši bieži vien aprobežojas ar nievām par “sabiedrības nezālēm un parazītiem, kas neko nedara un tikai “plēš” godīgo iedzīvotāju santīmus”.
Bet varbūt tieši Jelgavas ubagotāji arī visprecīzāk attaisno savas nodarbošanās nosaukumu, jo samaksa par padarīto darbu jau dēvējama par algu, nevis ziedojumu nabadzīgam tautietim. Un tad dejotāju, dziedātāju, spēlētāju un runātāju rosīšanos būtu jāsauc par darbu, nevis ubagošanu.
