Kopš 1780. gada, kad Luidžī Galvanī atklāja elektrību, mūsu sadzīvē daudz kas ir mainījies.
Kopš 1780. gada, kad Luidžī Galvanī atklāja elektrību, mūsu sadzīvē daudz kas ir mainījies. Ir parādījusies jauna gaisma, jauna skaņa, jauna vizualizācija. Līdz ar šī ģeniālā atklājuma ienākšanu ir parādījušies arī jauni mākslas veidi, tai skaitā praktiski visi pēdējā gadsimtā radītie mūzikas virzieni, digitālā vizuālā māksla un galu galā arī kino. Tikai nez kāpēc vecmeistari vēl joprojām negrib atzīt un pieņemt jaunos mākslas virzienus, savukārt jaunie mākslinieki veicmeistarus uzskata par “iesūnojušajiem”. Tā nu vieni ar otriem plēšas.
Protams, daļēji var piekrist kā vieniem, tā arī otriem. Vēl gadus divus atpakaļ digitālās fototehnikas lietošana tiešām nevarēja būt profesionālā līmenī, savukārt tagad ir vienkārši izšķērdīgi lietot kā digitālo fototehniku, tā arī videotehniku – digitālās aparatūras iespējas un kvalitāte jau sen ir pārkāpusi analogās iespējas.
Arī mūzikā visi pagājušā gadsimta sākuma garadarbi nav iedomājami, ja nebūtu iespējas tos digitāli apstrādāt un pasniegt jaunās paaudzes klausītājiem CD formātā. Pie tik milzīgiem mākslasdarbu apjomiem vairāk nekā trīs ceturtdaļas no cilvēces radītā vienkārši pazustu nebūtībā.
Jauno un veco mākslas veidu izpausmes iespējas ir ne tikai jāatbalsta, bet arī jāstimulē ar savu dalību, ja vien ir iespēja, jo, pateicoties šiem stimuliem, pēc kāda laika mēs atklāsim ko līdzīgu akvarelim, trombonam vai videokamerai – lietām, kas tagad šķiet pašsaprotamas.
Atkāpei. Pirms pāris gadiem festivāla “Arēna” ietvaros bija iespēja iepazīt jēdzienu akadēmiskā elektroniskā mūzika. Daudziem toreiz bija šoks.
