Pēdējā laikā, klausoties valdības pārstāvju žēlabas par valsts maka nespēju apmierināt visu gribētāju vēlmes un vajadzības, tā vien gribas teikt vecum veco sakāmo: kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp.
Pēdējā laikā, klausoties valdības pārstāvju žēlabas par valsts maka nespēju apmierināt visu gribētāju vēlmes un vajadzības, tā vien gribas teikt vecum veco sakāmo: kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Ja padomā, būs vien valdībai jāpiekrīt. Kam jūs no vajadzību rindās stāvošajiem neiedotu? Jaunajām māmiņām? Skolotājiem? Varbūt piedāvāsiet rudenī neindeksēt pensionāru pensijas? Bet varbūt atteikt Aizsardzības ministrijai iegādāties nu tik ļoti nepieciešamo nez kādu pretgaisa aizsardzības kompleksu? Un ko darīt ātro palīdzību šoferiem? Šādu retorisku un būtībā neatbildamu jautājumu virteni varētu turpināt un turpināt. Tiešām, ko darīt šajā brīdī, kad jāsāk pildīt gan iepriekšējās, gan pašreizējās valdības sasolītais?
Intervijā laikrakstam “Latvijas Avīze” premjerministrs Indulis Emsis atzīst, ka esot vajadzību krustugunīs, bet Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs rīkojoties gluži kā huligāns. Viņu, nabagu, iespiežot kaktā un bargi piedraud, “lai nepārkāpj valsts budžeta deficīta robežai, tēriņi vairs nedrīkst augt.” Tā nu sanācis, ka sasolīts tik sasodīti daudz, ka gribot negribot no kaut kā būs jāatsakās. Premjers vairs nemēģina izlocīties un pasaka atklāti: “(..) ir viena problēma, ko es laikam nespēšu atrisināt, tāpēc labāk to pateikšu uzreiz – kad ir tik daudz vajadzību, es šobrīd neredzu, kā valdība varētu paaugstināt minimālo algu par desmit latiem. Lai valsts budžets pavilktu, no kaut kā ir jāatsakās.” Vēl Einara Repšes valdības laikā pērnā gada maijā tika pieņemta koncepcija, kas paredzēja pārejas periodā minimālo darba algu paaugstināt līdz 50 procentiem no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu. šogad to palielināja līdz 80 latiem, bet no nākamā gada bija paredzēts palielināt līdz 88 latiem. Interesanti, ka pie šī skaitļa vismaz pagaidām ir piesaistīta “māmiņu algu” minimālā robeža.
Par šogad veicamajiem budžeta grozījumiem valdībai jātiek skaidrībā līdz 12. augustam, kad Saeimā jābūt iesniegtam valdības apstiprinātam grozījumu projektam. Ja tas būtu tikai tehniskas dabas jautājums, kad valdības partijas, kas jau vienojušās par grozījumu vadlīnijām, vairs nekacējas savā starpā, droši vien lielu problēmu nebūtu. Tagad, kad pozīcijai ir tikai 47 balsu atbalsts, visi finanšu jautājumi neapšaubāmi saslēdzas arī ar politisko intrigu vērpšanu. Nākamnedēļ jāapstiprina jaunais ārlietu ministrs Tautas partijas pārstāvis Artis Pabriks, kuram jānāk tagad jau eiroparlamentārieša Riharda Pīka vietā. Tieši šis balsojums varētu noteikt Emša valdības tālāko likteni. Viss atkarīgs no tā, vai izdosies vienoties par katras partijas interešu ievērošanu. Ja arī šai adatas acij viņam izdosies izspraukties cauri, paliek vēl riņķa dancis par un ap Eiropas Komisijas komisāra kandidatūru, kuram tāpat jātop atrisinātam tuvākās nedēļas laikā. Šķiet, ka valsts politisko un ekonomisko grupējumu problēmu savērpums izvirzīsies priekšplānā un ka tie, kam ir solīts, paliks bešā. Tā vien gribas teikt: veči, jums šīs spēles pašu sadomātajā smilšukastē nav apnikušas?
Tāpēc nemaz nesajūsmina fakts, ka ANO Attīstības programmas ceturtdien publiskotajā 2004. gada Cilvēku attīstības indeksa sarakstā Latvija starp 177 pasaules valstīm ieņem 50. vietu, bet šāgada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo laika posmu, pie mums, redz, sasniegts augstākais iekšzemes kopprodukta pieaugums starp 25 ES dalībvalstīm. Nu un tad? Vai tas liecina, ka solītais kritīs arī makos?
