Dažāda līmeņa amatpersonām piemērot atšķirīgus interešu konflikta standartus – līdz šim tas bijis tikai korupcijas pētnieku ieteikts risinājums, taču tagad pie līdzīga secinājuma nonākuši arī politiķi.
Dažāda līmeņa amatpersonām piemērot atšķirīgus interešu konflikta standartus – līdz šim tas bijis tikai korupcijas pētnieku ieteikts risinājums, taču tagad pie līdzīga secinājuma nonākuši arī politiķi. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas starpziņojumā par Einara Repšes finansiālajām darbībām atklātā interešu konflikta izpratne, lai arī pasniegta bagātīgā politiskā mērcē, ir šī dokumenta zelta maliņa. Plašāka diskusija – vēlams ar pašu amatpersonu piedalīšanos – būtu labākais turpinājums, lai noskaidrotu, kā šādu atbildības latiņu, kad interešu konflikta situāciju analīzē tiek apsvērti un interpretēti ētikas kritēriji, būtu iespējams pastāvīgi un konsekventi piemērot arī turpmāk. Ne tikai attiecībā uz politiskajiem oponentiem. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas uzdevums ir analizēt finansiālo darījumu (ziedojumu vākšana pirms vēlēšanām un 2003. gadā īpašumu iegādei ņemtie kredīti) ietekmi uz viņa pieņemtajiem lēmumiem, atrodoties Latvijas Bankas (LB) prezidenta un Ministru prezidenta amatos. Tiek analizēti notikumi, izvērtēti ziedojumi E.Repšes kā politiskas partijas vadītāja neatkarības nodrošināšanai un saņemto summu ietekme uz lēmumiem, vadot valdību. Par “vismaz neētisku” atzīta E.Repšes rīcība augstos amatos iecelt personas, kas viņam ziedojušas. Apzināti arī lēmumi, kas varētu būt mudinājuši personas ziedot. Komisija analizē E.Repšes finansiālo stāvokli un izsaka bažas, ka “augstas valsts amatpersonas atkarība no riskantu darījumu veiksmes var apdraudēt valsts pārvaldības kvalitāti”. Komisija izvērtējusi arī “Delnas” iesniegumu KNAB par premjera šķietami saņemto labumu ļoti izdevīgu kredīta nosacījumu formā. Interpretējot faktus un tiesību normas, deputāti atzinuši, ka “KNAB veiktā pārbaude ir apliecinājums šīs iestādes darbinieku nekompetencei, profesionālai mazspējai vai personiskai ieinteresētībai pārbaudes rezultātos”. Tomēr komisijas starpziņojumā nav argumentu, kas šādu apgalvojumu pierāda. Atceroties interešu konfliktu dalījumu reālos, potenciālos un šķietamos, interešu konfliktu likums nepārprotami nosoda visus reālos interešu konfliktus. Tas nosaka ierobežojumus un to bardzību saista ar amatpersonas statusu. Jo augstāka amatpersona, jo vairāk ierobežojamu un garāka atbilde uz jautājumu, kas ir interešu konflikts. Galu galā, pieņemtajam lēmumam par to, kas ir vai nav interešu konflikts, jānodrošina amatpersonas darbība sabiedrības interesēs, darbības atklātums, jāveicina sabiedrības uzticēšanās un amatpersonas atbildība sabiedrības priekšā. Šādās robežās pārbaudē bija turējies KNAB. Turpretī parlamentārās izmeklēšanas komisijas starpziņojumā interešu konflikta izpratne tiek krietni paplašināta. Deputātu interpretācija ietver ne vien reāla, bet arī potenciāla un šķietama interešu konflikta situācijas. Izmeklēšanas komisijai nevar nepiekrist – likums ne vien pieļauj, bet pat paredz interešu konflikta jēdziena paplašināšanu, nosakot amatpersonai pienākumu pakļauties nozares ētikas normām un atturēties no amata pienākumu veikšanas, kad ētisku apsvērumu dēļ varētu tikt apšaubīta amatpersonas darbības objektivitāte un neitralitāte. Šāda interešu konflikta izpratne ir īpaši būtiska attiecībā uz valsts augstākajām amatpersonām, un tam par piemēru var kalpot tiesnešu ētikas kodekss: “Tiesnesis izvairās no necienīgas rīcības, kā arī no šķietamas šādas rīcības izraisīšanas. (..) Tiesnesim jāpieņem tādi uzvedības ierobežojumi, kas parastam pilsonim var šķist apgrūtinoši, turklāt tas jādara pēc brīvas gribas.” Deputāti ir gana drosmīgi, velkot vienlīdzības zīmi starp likumu, amatpersonas godaprātu un objektīvām sabiedrības interesēm, taču neatbildēts paliek jautājums, kā uzskatāmi novilkt robežu starp rīcību, kas sabiedrības acīs pieļaujama un kas nav? Ziņojuma apspriešana Seimā rāda, ka pašreiz arī deputātu izpratne par “vismaz neētisko” vai “amatpersonas reputāciju ietekmējošo” rīcību nav vienprātīga. Nedz Saeimai, nedz KNAB, kam interešu konflikta likums jāpiemēro ikdienā, nav pienākums turēt gatavībā cilvēku grupu ar “izpratni par ētisku un loģisku rīcību” katrai konkrētai situācijai. Šādu standartu noteikšana, pirmkārt, ir pašu nozaru amatpersonu kompetence un sasaucas ar korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmu, kur katrai valsts un pašvaldības iestādei noteikts izstrādāt individuālu korupcijas novēršanas plānu.
Saīsināti no www.politika.lv
