Teju katrs jelgavnieks pamanījis, ka pilsētā pēdējos gados strauji savairojušies baloži.
Teju katrs jelgavnieks pamanījis, ka pilsētā pēdējos gados strauji savairojušies baloži. Raiņa parka apmeklētājiem par izklaidi kļuvusi kāda baltmaizes klaipiņa ziedošana pelēkajiem miera simboliem, tāpēc tīši vai netīši garāmgājēji var pārliecināties, ka fauna gan pilsētā, gan ārpus tās aizvien dažādojas.
Jāatzīst, ir pat interesanti raudzīties uz drosmīgajiem baložiem, kas savas visnotaļ prasīgās vielmaiņas sistēmas dēļ “uzdrīkstas” barotājam pietuvināties rokas stiepiena attālumā. Lielākajiem putniem pa vidu pavisam bijīgi kaut ko ēdamu cenšas atrast arī zvirbuļi, bet bailīgās vārnas nodrošina “pusdienotāju” fonu, gaidot, kad kāds maizes kumoss tiks arī viņām.
Pat nesaistot cilvēku labklājības kāpumu ar putnu un citu dzīvo radību vairošanos, jājautā, kas ir iemesls dzīvnieku populāciju pieaugumam Latvijā. Pirms pāris dienām, mērojot ceļu cauri Kurzemei, kāds vīrs pārliecināti pauda, ka putni un meža zvēri pēdējos desmit gados savairojušies, pateicoties mazāk piesārņotajai videi. Mežos aizvien vairāk pamanāmas stirnas, zaķi un citi dzīvnieki. Apdzīvotās vietās aizvien biežāk ieklīst pa kādai lapsai, bet asfaltēto ceļu virsmu ārpuspilsētas apvidos un mežos klāj varžu un ežu mirstīgās atliekas. Arī par bebru “čaklumu” vai uz katras mazās ūdensteces būs dzirdējis vairums iedzīvotāju. Lai gan ar katru gadu izsīkst mežu resursi un tiek iekopti “aizlaistie” lauki, dzīvnieki tomēr vairojas.
Vērojot stārķu baru graciozo gaitu kārtējās vardes medībās, gribas domāt, ka Latvijas vide tiešām kļūst mazāk piesārņota. Jācer, ka lauku ļaudis un pilsētnieki gan materiālo apstākļu, gan ekoloģiskās domas mudināti, saprātīgi lieto sadzīves un lauksaimniecības ķimikālijas un minerālmēslus, lai latvieši arī turpmāk varētu lepoties, ka mūszemē “pierakstīti” ap trīsdesmit procentu pasaules stārķu.
