Cik maksā māja pie upes ar ozolu pagalmā? Atbilde – trīsdesmit piecus latus. Ja saliek kopā zīmējumus uz piecu, desmit, un divdesmit latu banknotēm, tad, jokus mīlot, iznākums pareizs.
Cik maksā māja pie upes ar ozolu pagalmā? Atbilde – trīsdesmit piecus latus. Ja saliek kopā zīmējumus uz piecu, desmit, un divdesmit latu banknotēm, tad, jokus mīlot, iznākums pareizs. Taču katram ir skaidrs, ka ūdens tuvums bieži var palielināt mājas vērtību. Un, ko darīt tad, ja apkārtnē upes vai ezera nav? Viena no atbildēm ir: “Rakt dīķi!”
Dažas pamācības dīķa rakšanā
Mēdz sacīt, ka ūdenim ir viena ļoti laba īpašība – to var uzkrāt un izmantot saimnieciskām vajadzībām vai skaistumam un atpūtai. No otras puses, ūdens nepiedod kļūdas, un var rasties dažādas problēmas, ja kaut kas izdarīts bez apdoma.
Ir vēl lietas juridiskā puse. Kā sarunā ar “Ziņām” uzsvēra Ozolnieku novada Domes priekšsēdētājs Māris Ainārs (jāpiebilst, ka Ozolnieku apkārtnē skaistu dīķu ir daudz), dīķu rakšanā neko nedrīkst darīt bez saskaņošanas ar pašvaldību un būvatļaujas saņemšanas. Turklāt, ja izrakto materiālu pārdod vai arī bārterā ar to norēķinās par dīķa rakšanu, jāmaksā dabas resursu nodoklis. Tad darīšanas jākārto ar Jelgavas reģionālo vides pārvaldi. Taču tas viss nav grūti izdarāms. Tādēļ pēdējā laikā daudzviet pilsētā un rajonā tiek rakti dīķi – gan mazi, gan lieli, gan apaļi, gan kantaini.
Ūdens virsma izdaiļo apkārtni. Tāpēc dīķis prasti tiek rakts labi redzamā vietā, lai no mājas logiem tas būtu ieraugāms un neviļus apjūsmojams. Ja māja tomēr ir nostāk, tad parasti pie dīķa ir vismaz kāds soliņš, kur mierīgi, ūdenī raugoties, atpūsties. Dīķim nevajadzētu atrasties ēnainā vietā, jo tad, ja saule vismaz piecas sešas stundas dienā to neapspīdēs, tajā nekādi neieaugs, piemēram, ūdensrozes. Tāpat jāņem vērā, ka dīķa pārvēršana par skaistu “puķu dobi” nav iespējama, ja to grib apvienot ar peldēšanās priekiem. Ūdens augiem netīk viļņi – vienalga, vai tos rada vējš, vai plunčāšanās.
Projektējot dīķi, svarīgs faktors ir tā dziļums. Jo tas ir dziļāks, jo tīrāks. Vēlamais dziļums ir 2,5 līdz 3,5 metri, bet minimālais – divi metri. Protams, tas nenozīmē, ka krastiem jābūt stāviem. Ja dīķis domāts arī peldēšanai, tad vismaz vienā pusē tam vajadzētu būt lēzenam. Tomēr dīķī nevajadzētu būt vietām, kas ir seklākas par pusmetru.
Speciālisti lēš, ka zivju ielaišana dīķī pirmajos četros piecos gados pēc tā izrakšanas nav vēlama. Jānogaida, kamēr nostiprinās krasti, izveidojas stabila ūdens organismu sistēma. Visdzīvīgākās zivis ir līņi un karūsas. Jāpiebilst, ka karpas parasti rokas dūņu vai māla slānī vairāk nekā desmit centimetru dziļumā. Tas bojā gruntī ieaugušo augu saknes un arī duļķo ūdeni.
Jau vairākus simtus gadu, dīķus projektējot, tiek izmantots saules vai mēness atstarošanās efekts no ūdens virsmas. Ja kāds ūdenī grib ieraudzīt mēness staru, kādu, piemēram, savulaik apjūsmoja dzejniece Aspazija, dēvējot to par Mēness tiltu, tad tam gan jābūvē lielāks dīķis, turklāt dienvidu pusē no mājas vai skatu vietas. Šīs lietas, piemēram, ir stingri ņemtas vērā Francijā Versaļas parka plānojumā.
Vēl svarīga dīķa malā ir ūdens ņemšanas vieta ugunsgrēka gadījumā. Tai jābūt ērti piebraucamai jebkuros laika apstākļos. Vislabāk noder blakus dīķim ierīkota grodu aka, kas savienota ar to, izmantojot cauruli.
Miers, kas ārstē
Jelgavas pilsētā dīķiem bagātāka ir Pārlielupe. Tur vienai otrai savrupmājai ir lielākas zemes platības, kas tomēr ir viens no pirmajiem priekšnoteikumiem dīķa projektēšanai. Jau vairākus gadus Strautu ceļā Baibas un Alberta Lindānu dārza galā atrodas neliels mazliet ieliekts dīķītis. Tā krastu apņem rūpīgi kopts mauriņš. Tālāk aiz žoga uz ziemeļu kaimiņu pusi skats ir diezgan bēdīgs. Tur atrodas pirms gadiem desmit neveiksmīgi iesāktas jaunbūves pamati, kas ieauguši garā zālē un brikšņos. Dīķis atdala Lindānu ģimenes sakopto dārzu no kaimiņu pamestajiem draudīgajiem džungļiem, kuriem pavasaros bēdīgi slavenajā kūlas dedzināšanas laikā klaidoņu puikas šad tad vēl pielaiž uguni.
Dīķa izrakšana pensionāru ģimenei daudz līdzekļu neprasīja. Tā tika veikta atlīdzībā atdodot izrakto zemi, kas tika izmantota pilsētas komunālajām vajadzībām. Taču kārtības uzturēšana dīķa apkaimē tik viegla nemaz nav. Tā ikdienā liek klāt ne vienu vien soli. Saimnieks Alberts kopā ar audžudēlu Andreju dīķa malā pašu rokām uztaisījuši nelielu nojumi – gandrīz kā tējas namiņu muižas dārzā. Tā ģimenei ir mīļa vieta, kur pasēdēt svētkos. Tādās reizēs vakarā, kad satumst, ap nojumi rindā tiek novietotas sveces.
Citu vakaru pie dīķa saimnieks pieiet pasēdēt arī viens pats. Rāmais ūdens viņu nomierina un, kā pats saka, ārstē.
Lindānu dīķa veldze tiek atvēlēta arī kaimiņiem – karstajās dienās tur peldas gan pieaugušie, gan bērni. Taču reiz, kad uznāca pavasara salnas, kāda no netālu dzīvojošā saimniece žēlojusies: “Pagājušajā naktī jūsu dīķis nosaldēja visu manu dārzu!” Protams, vēsās naktīs no dienā sasilušā dīķa ceļas migla. Taču, vai tā tiešām varētu pastiprināt salnas, piepeši uznākušo aukstumu? Vismaz skolās māca, ka lielajās klimata izmaiņās ūdens mazina gaisa temperatūras svārstības – dienā veldzē, bet naktī silda.
Zivis jābaro kā cāļi
Viens no lielākajiem dīķiem Pārlielupē pieder Beitiņu ģimenei Rogu ceļā. Mājas saimnieks Māris ar kundzi Birutu tur dzīvo jau trešajā paaudzē. Agrāk piemājas platībās ganītas govis, bija ar traktoriem apstrādāta zeme. Taču jaunā paaudze ar lauksaimniecības lietām vismaz pagaidām savu nākotni nesaista. Tā meitai Ingai un znotam Andrejam radās doma, ka iepretī mājai, kur saaudzis krūmājs, varētu ierīkot dīķi. Pasūtījuši projektu un rakuši ar mazo ekskavatoru 2002. gada pavasarī. Dīķis iznācis 46 metrus garš un 34 metrus plats. Pirmajā vasarā ūdens vēl bijis maz, turklāt diezgan duļķains. Taču nākamajā pavasarī dīķis pieplūdis līdz malām, un karstajā vasarā visa saime, sevišķi jau mazbērni, peldējusies, ka tik turies.
Dīķa ūdens ir diezgan dzidrs, kas liecina, ka tajā ir pietiekami daudz skābekļa, lai varētu audzēt arī zivis. Tā nolēmuši, ka jābrauc uz zivjaudzētavu Aucē pēc līņu un karpu mazuļiem. Tagad zivju barošana māju saimniecei Birutai ir ikdienas darbs. Nedēļā viņai iztērējas vesela zivju barības paka – desmit kilogramu. Protams, šī manta maksā naudu, toties sirdī gandarījums, ka dīķī ielaistās mazās zivtiņas ir brangi paaugušās. Ziemā zivis dūņās guļ. Miegā tām barība, protams, nav vajadzīga.
Arī šajā ģimenē dīķa, ja tā var teikt, koncepcijā, dominē nevis taustāmas vērtības, bet gan relaksācija, klusums, miers. Pie dīķa ir galdiņš ar soliem, bet ūdenī gāzelējas putuplasta plostiņš, ar kuru patīk kuģot mazbērniem. Viņiem gan stingri ieaudzināts, ka vieni uz dīķi iet nedrīkst.
Paldies LLU Lauku inženieru fakultātes pasniedzējam Kārlim Siļķem par palīdzību raksta tapšanā.
