Šonedēļ Latviju pāršalca sēru vēsts par simtgadnieka zemūdenes «Ronis» komandiera Hugo Legzdiņa aiziešanu mūžībā.
Šonedēļ Latviju pāršalca sēru vēsts par simtgadnieka zemūdenes “Ronis” komandiera Hugo Legzdiņa aiziešanu mūžībā.
Protams, nav traģēdija, ja cilvēks aiziet tik cienījamā vecumā. Tomēr šoreiz skumīgi ir gan. Ar apbrīnojamo pāri Hugo un Elvīru Legzdiņiem, kā arī viņu bērniem un mazbērniem kopā mani saveda darbs pie 2002. gadā izdotās grāmatas “Ronis – mana būdiņa un pils”. Vēl padomju laikos Hugo bija sācis personīgām vajadzībām (lai čeka nevarētu piesieties!) pierakstīt savus piedzīvojumus un dzīves vērojumus. Tā bija sakrājušās ap sešsimt mašīnraksta lappušu, kas arī bija pamatā minētajai grāmatai. Jāsaka, ka tā tomēr nav tik daudz stāsts par zemūdenēm, kā par mīlestību.
Pērnā gada 7. decembrī man bija gods piedalīties Legzdiņa kunga 100 gadu jubilejas svinībās, kas notika viņa bērnības vietā Igates pilī. Tas tiešām bija varens skats, kad viesu priekšā atvērās zāles durvis un pie svētku galda savas vietas ieņēma komandkapteinis Legzdiņš ar kundzi. Prieka asaras lija “mājas dakterim” meitai Laimai arī tad, kad automašīna ar gaviļnieku devās cauri, šķiet, kilometru garai jūrnieku goda sardzei. “Tēvs to vēl redz!” Laima priecīgi teica.
Atmiņā palicis gan bezbēdīgais stāsts par āfrikāņu neatļautu ķircināšanu kādā Parīzes krogā, gan stāsts par sarunu ar 1940. gada okupācijā no amata atstādināto admirāli Spādi, tāpat – arī gadījums Ziemeļjūrā Otrā pasaules kara pašā sākumā, kad neitrālo norvēģu kuģi, ar kuru Francijas jūras kara akadēmijas absolvents Legzdiņš bija ceļā uz Latviju, pārsteidza vācu zemūdene. Kad Legzdiņa kundze nebija istabā, kopā ar autoru pārlasījām un izrediģējām fragmentu par Pļaviņu stacijas bombardēšanu 1941. gada jūnija beigās. Toreiz puspamestajā Pļaviņu slimnīcā Legzdiņa kungam ar paša rokām nācās amputēt smagi ievainotajai Elvīrai kāju.
Turpat divus gadus mēs kopīgi pārcilājām šo manuskriptu – svītrojām, rakstījām klāt. Tomēr, šķiet, lielākais pārdzīvojums Legzdiņu pāra dēļ mani sagaidīja šogad kādā agra pavasara dienā. 12. martā vecā Legzdiņkundze nomira. Izvadīšana uz Lēdurgas kapiem notika Rīgā no Meža kapu kapličas. Klāt bija karavīri, jūrnieki, tuvinieki, radi. Legzdiņkungs bija ģērbts savā karavīra formā. Viņš sarāvies sēdēja invalīdu ratiņos, kas tika vilkti pa slapjā sniegā izšķīdušo zemi. Likās jau, ka savā ļoti cienījamā vecumā viņš īsti neaptver, kas apkārt notiek. Tomēr tā nebija. Kad kapu kopiņu noklāja ziedi un vainagi, beidzās atvadu runas un lielākā daļa bērinieku jau tā kā taisījās iet prom, komandkapteinis Legzdiņš savā jūrnieka rūdītajā balsī teica: “Es tagad runāšu.” Sekoja pauze, kas norādīja uz turpmākā svarīgumu. “Es 1941. gada 5. aprīlī tev kā Latvijas kara flotes virsnieks solīju uzticību līdz kapa malai,” simtgadīgais vīrs it kā vēl uzrunāja savu mirušo kundzi. “Tas, kā bija solīts, ir arī izpildīts,” viņš noskaldīja kā reglamentā. Cilvēki saskatījās un pasmaidīja: “Jā, tas ir Legzdiņa kungs, mūsu zemūdenes komandieris.” Tagad diemžēl atliek teikt un piedomāt: “Tāds bija.”
