Pēc vairāku gadu neizskaidrojamas čammāšanās līdz Saeimai beidzot ir nonācis ombudsmena jeb tiesībsarga likumprojekts.
Pēc vairāku gadu neizskaidrojamas čammāšanās līdz Saeimai beidzot ir nonācis ombudsmena jeb tiesībsarga likumprojekts. Līdz šim Valsts prezidentes izveidotās darba grupas “slīpētais un pulētais” likumprojekts nav bijis diez ko “garšīgs” politiķu un sabiedrības dienas kārtības jautājums. Iespējams, to var skaidrot ar nezināšanu, taču tiesībsarga kā prioritātes zemais vērtējums nedara godu Latvijai, bet galvenokārt tieši valsts pārvaldei, it sevišķi, ja šāda institūcija pietiekami sekmīgi jau labu laiku darbojas gan Igaunijā, gan Lietuvā.
Īsi raksturojot, tiesībsargs nodarbojas ar nekvalitatīvas vadības faktu izmeklēšanu un izskaušanu. Dialoga veidošana un to iedzīvotāju uzklausīšana, kas nav apmierināti ar ierēdniecības formālo attieksmi pret konkrētu jautājumu risināšanu, – tās ir obligātās ombudsmena darbības jomas. Man pirms gada ar Ziemeļu Ministru padomes atbalstu bija iespēja apmeklēt Zviedrijas – tiesībsargu idejas dzimtenes – ombudsmenu pret etnisko diskrimināciju, kur praksē varēja redzēt, kā iedzīvotāji ļoti apzinīgi izmanto šīs iestādes piedāvātās iespējas aizsargāt savas cilvēktiesības.
Pašreizējā likumprojekta redakcija paredz 11 būtiskākās tiesībsarga biroja funkcijas, sākot ar pārbaudes lietu ierosināšanu “apstākļu noskaidrošanai” un beidzot ar vēršanos Satversmes tiesā. Kaut gan pastāvēja dažādas versijas par tiesībsarga izveidi, likumprojekta izstrādes darba grupa, šķiet, ir izvēlējusies racionālāko versiju, proti, veidot jauno institūciju uz pabērna lomā atstātā Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) bāzes.
Interesanta būs Saeimas attieksme pret likumprojektā noteikto tiesībsarga funkciju iesniegt Saeimai, Ministru kabinetam un pašvaldībām priekšlikumus par tiesību aktu izdošanu vai grozīšanu. Interesanti tas it tāpēc, ka Saeima var akceptēt šādu tiesībsarga funkciju vai nu kā otrai pusei saistošu, vai arī tikai rekomendējošu. Pēdējā gadījumā Saeima apliecinātu, ka tai vairāk par visu rūp centrālo varas struktūru likumdošanas monopols, nevis varas izkliede pēc iespējas dažādākos kompetences centros, kas, manuprāt, ir modernās demokrātijas pamatā. Jāpiebilst gan, ka lielā daļā pasaules valstu tiesībsargam tomēr ir rekomendējošas funkcijas, taču tādā gadījumā tiesībsarga kompetences jomas ir daudz specifiskākas. Tā, piemēram, Somijas un Papua Jaungvinejas tiesībsargi specializējas ne tikai cilvēka pamattiesību aizsargāšanā, bet arī amatpersonu ienākumu uzraudzībā.
Cits joprojām diskutējams jautājums ir tiesībsarga apstiprināšana. Saskaņā ar pašreizējo likumprojekta redakciju tiesībsargu pēc Valsts prezidenta ierosinājuma amatā apstiprina Saeima. Kaut gan formāli šāds apstiprināšanas mehānisms šķiet nevainojams, tomēr allaž par sevi atgādina Latvijas politiskā realitāte, kas sevišķi labi atklājusies KNAB vadītāja meklējumos, kur visu noteica nevis kandidāta profesionālās kvalitātes, bet gan pareiza politiskā stāja. Manuprāt, likumprojektā nav izmantotas visas iespējas, lai novērstu politiski angažētas personu iecelšanu par tiesībsargu. Dzirdēts, ka atsevišķās valstīs tiesībsargu ieceļ speciālas komisijas, kurās ietilpst gan valsts, gan nevalstiskā sektora pārstāvji. Acīmredzot likumprojekta autori izvēlējušies tradicionālāko, bet ne to drošāko ceļu, lai atrastu tiesībsargu “ar nevainojamu reputāciju”.
Nav skaidrs, cik ilgi vēl tiesībsarga likumprojekts tiks “marinēts” Saeimā. Pagaidām izskatās, ka tiesībsargs nekļūs par vēl vienu nozīmīgu institūciju, kas veicinātu labāku pārvaldību Latvijā. Par šādu pesimistisku prognozi liek domāt gan līdzšinējā VCB simptomātiskā knapināšanās ar niecīgo finansējumu, gan arī kaut vai tāds fakts kā tiesībsarga lomas absolūta ignorance “Korupcijas novēršanas un apkarošanas programmas projektā 2004.–2008. gadam”.
