«Mīlestība ir akla un tai nav nekādu šķēršļu. Jā, bet tikai kādu īsu brītiņu, kamēr emocijas sit augstu vilni. Taču mans stāsts nebūs par dzīvi, bet par to, kā var satikt divu tautību pārstāvji,» piedzīvotajā dalās 46 gadus vecā Baiba.
“Mīlestība ir akla un tai nav nekādu šķēršļu. Jā, bet tikai kādu īsu brītiņu, kamēr emocijas sit augstu vilni. Pēc tam sākas ikdiena. Taču mans stāsts nebūs par dzīvi, bet par to, kā var satikt divu tautību pārstāvji,” ar domīgu skatu tālumā piedzīvotajā dalās
46 gadus vecā Baiba (vārds mainīts).
Nedomājiet, ka esmu rasiste vai kaut kā atšķirīgi izturos pret citu tautību pārstāvjiem. Nav sliktu tautību vai cilvēku, ir nejauki darbi.
Maijā man bija iespēja atpūsties citā pilsētā pie radinieces. Kaut arī jau divas laulības aiz muguras, esmu vientuļa sieviete, kam līdz šim ar vīriešiem nav veicies. Ikdienā jau nav nekādas vainas, bet brīvajā laikā kļūst skumji.
Maijs – ziedēja ievas, plauka ceriņi, rododendri riesa pumpurus –, un tuvumā jūras plašums un baltum baltas smiltis. Tā gribējās iemīlēties…
Kaimiņmājā notika remonts, pa stāviem ar otām un citiem darbarīkiem rokās strādāja celtnieki. Nevilšus skats pievērsās viņiem – tādi stalti vīri, kas garāmgājējai uzsmaidīja. Man bija liels pārsteigums, kad pie radinieces skatīties televīzijas pārraides ieradās arī daži no viņiem. Redz, tur, kur vīri strādāja, televizora nebija. It kā nekas īpašs, ja vien… Jā, ja tikai vienvakar nemanītu, ka kāds man pievirzās pavisam tuvu, gandrīz vai skar plecu un matus. Instinktīvi sajutu it kā uzbrukumu, piecēlos un aizgāju. Nākamajā dienā tas pats vīrietis mani sveicināja un aicināja vakarā pastaigāties gar jūru. Jāteic gan, ka Maksims bija krievs un runāja tikai savā valodā. Tā kā arī pati nedaudz atceros krievu valodu, atbildēju tajā. Bet piedāvājumu randiņam neņēmu nopietni – daudz ko sola, taču nepilda… Un vakarā līdz jūrai aizgāju viena. Kad atgriezos, Maksims jau gaidīja, gājām vēlreiz. Vakars pagāja ļoti interesantās sarunās, kamēr pavisam satumsa. Uzzināju, ka viņš ir šķīries, ka ir atvaļināts armijnieks, ka dzīvo turpat, kur es, – Jelgavā.
Kā nu mācēju, centos ar viņu runāt krieviski. Uzreiz jau nesanāca, kā vajadzētu, maldījos pa svešās valodas vārdiem, kamēr varēju izteikt savu domu. Maksimam vaicāju, cik ilgi viņš dzīvo Latvijā un kāpēc nerunā latviski. Viņš atbildēja, ka bērnībā esot gribējis iemācīties mūsu valodu, bet tad viņu kāds izsmējis par nepareizo izrunu. Tas atturējis vispār bilst kaut vienu vārdu latviski. Tagad vīrs latviski nerunā principa pēc, jo to nemaz nevajagot. Nesapratu, kāds var būt princips, ja esi Latvijā, ja satiecies ar latviešiem, bet nevari kontaktēties, kā nākas. Un man, kā viņa iecerētajai, arī esot jārunā tikai krieviski. Starp citu, Maksims uzskatīja, ka latviešu pavisam drīz vispār nebūšot, jo Eiropā runāšot tikai angliski un krieviski, jo tās esot pamatvalodas. Nu, varbūt kāds vācietis arī varēšot izteikties vāciski, bet latviešu valodas nebūšot, tā pazudīšot vispār. Man šī doma nepatika, arī tā, ka Maksims ļoti atzinīgi vērtēja Vladimiru Žirinovski un viņa izteikumus par Latviju. Viņš apgalvoja, piemēram, ka latvieši no valsts ir jāizsūta, lai iet kājām, bet man, uzsvēra Maksims, “pa blatu” viņš iedošot divriteni, lai vieglāk nokļūt Sibīrijā. It kā joks, bet man tas nu bija par daudz. Par Latvijas kultūru vīrs nezināja neko, arī mājās, kad dzīvosim kopā (tā viņš uzskatīja), runāsim tikai krieviski.
Bet tas jau nebija vienīgais, ko no Maksima uzzināju daudzajās tikšanās reizēs. Nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka par vienu un to pašu domājam pavisam citādi. Piemēram, tā paša principa pēc Maksims nav vēlējies naturalizēties un iegūt Latvijas pilsonību, jo tā viņam pienākoties tāpat vien.
Maksims vairākkārt atzinās mīlestībā, uzsverot, ka beidzot esot atradis savu otro pusīti un tā tālāk. Bet visam mūsu starpā esot jānotiek tā, kā grib viņš. Un ne citādi. Jo, redz, Maksims esot tāds cilvēks, jāmainās tikai man. Bija patīkami un arī nepatīkami atgadījumi. Temperamenta pierādījums, šķiet, bija tas, ka uz manu jautājumu, kāpēc viņš nopirka trīs, nevis vienu pudeli alus, kā bija solījis, Maksims vispār tīkliņu ar pudelēm demonstratīvi iemeta atkritumu konteinerā. Un apvainojās… Televīzijā varēju skatīties tikai Krievijas kanālu pārraides, jo draugs uzskatīja, ka Latvijas raidījumi esot nieki un muļķības.
Mani uztrauca Maksima agresivitāte – ja kāds neklausa vai dara ko peļamu, nav jārunā, bet gan jāvicina dūres un jāsit. Nav svarīgi, vai pretinieks ir sieviete vai vīrietis. Pat sieva esot jāiekausta, lai uzvedas labi. Piemērus no viņa dzīves, paša stāstītus, labāk neminēšu, jo tie man šķita pārāk nejauki.
Bet vistrakākais sākās, kad man tomēr gribējās pierādīt savu taisnību, – nācās meklēt krievu vārdus, lai precīzāk izteiktos. Tas nav viegli, ja krieviski nedomā, bet galvā sakāmo tulko no latviešu valodas. Pietika pāris mēnešu, lai saprastu, ka esam bezgala atšķirīgi, ka kopā nekas neiznāks. Tas nekas, ka Maksims solīja gaišu, skaistu un pārticīgu nākotni, kurā viss gan notikšot krieviski… Viņš ārzemēs nopelnīšot kaudzi naudas, tad atvēršot savu uzņēmumu.
Viss beidzās pavisam prozaiski. Maksims pēkšņi pazuda – ne vairs telefona zvanu, ne kādas ziņas. Pirms tam vien darīja zināmu, ka dodas uz ārzemēm, solīja, ka noteikti informēšot, kā viņam klājas, ka mani aicināšot ciemos jau pēc mēneša. Viss. Skaistie solījumi izzuda kā smilšu pils, ko aizskalo spēcīgāks jūras vilnis. Varbūt mīlestība spēj visu, bet varbūt tomēr ne…
