Atēnu Olimpiskajā ciematā ieradušies pirmie Latvijas komandas dalībnieki, tostarp arī trīs peldētāji jelgavnieki – Guntars Deičmans, Andrejs Dūda un Agnese Ozoliņa.
Atēnu Olimpiskajā ciematā ieradušies pirmie Latvijas komandas dalībnieki, tostarp arī trīs peldētāji jelgavnieki – Guntars Deičmans, Andrejs Dūda un Agnese Ozoliņa. Andrejs un Guntars uz Atēnām pārcēlās no līdzšinējās treniņvietas Krētas salā, bet Agnese pēc Ķeizarmeža peldbaseinā aizvadītas nedēļas devās ceļā sestdienas rītā no Rīgas lidostas.
Pārmaiņus pa diviem un vienam treniņam dienā – tāds bijis viņas trenera noteiktais atslodzes plāns kopš 24. jūlija, kad Agnese atgriezās mājās pēc trešā un (pagaidām) pēdējā studiju gada Amerikā. Iegūts ekonomikas bakalaura grāds, Ziemeļu krasta reģiona labākās studentes atlētes tituls un izpildīts olimpiskais normatīvs – tāds ir Kenjonas koledžas diplomandes triju gadu un īpaši šā pavasara neatlaidīgo centienu rezultāts. Divos iepriekšējos gados viņa paspējusi arī piedalīties Latvijas čempionātos, izcīnot astoņas zelta medaļas individuālajās distancēs un divas stafetēs. Bet kopumā, kā vēsta šāgada martā LOK izdotā “Latvijas olimpiskā vēsture”, Agnese Ozoliņa bijusi valsts čempione 52 reizes.
“Šovasar gribēju trenēties Amerikā. Teicu trenerim: ja izpildīšu olimpisko normatīvu – vai jūs mani trenēsiet? Viņš atbildēja: jā! Pavasarī vēl bija mācības un eksāmeni, faktiski neticēju, ka spēšu. Taču jutos labi un “peldējās” labi.”
3. aprīlī vienā no Amerikas Lielās balvas izcīņas posmiem “Counsilman Classic” normatīvs “bija rokā”.
“Bez brillēm knapi redzēju rezultātu. Prasu trenerim. Viņš sauc: ir! ir!”
Par sasniegumu priecājušies visi treniņu un studiju biedri, protams, arī Agnese pati. Bet īstākais darbs tad tikai sācies.
“Cēlos agri, ap pieciem, lai ap sešiem būtu uz pirmo treniņu. Peldēju līdz pusastoņiem, tad brokastis, un deviņos uz darbu bibliotēkā. Tur beidzu ap pusdienlaiku, un tad uz otru darbu – valodu katedrā, kur veicu inventarizāciju un atjaunoju interneta mājas lapu. Tad vēl iekārtojos dažas stundas palīdzēt “sīkajiem” treniņnometnes vadīt. Vakarā pašai otrs treniņš.”
“No kaut kā taču bija jāiztiek,” viņa neviltoti pasmaida, manot sarunbiedra izbrīnu, un tikpat vienkārši turpina stāstīt. Ka nokārtojusi arī eksāmenu maģistra studijām un varējusi izvēlēties starp trijām augstskolām, taču pašlaik neredz iespēju samaksāt studiju maksu. Ka sameklējusi darbu, bet tur, izrādījies, nevar gaidīt, kamēr viņa atgriezīsies no olimpiādes.
“Laikam jau šoziem būšu mājās un meklēšu mācību iespējas šeit,” viņa spriež, taču neslēpj, ka labprātāk turpinātu studijas Amerikā. Un pats galvenais, kas runā par labu šādai izvēlei, ir Agneses atklājums, ka starp mācību un treniņu biedriem, starp studentiem un profesoriem un vispār starp cilvēkiem var pastāvēt daudz sirsnīgākas un labvēlīgākas attiecības, nekā tās ir Latvijā.
“Ja man būs sava komanda, es zinu, kādus es viņus izaudzināšu. Nezinu, vai latviešus var pāraudzināt, bet es centīšos,” Agnese saka ar smaidu, bet gana sparīgi. Vai tas izklausās pēc idejas par savu peldēšanas skolu? “Pagaidām vēl es to nevaru ar savu “bakalauru”, bet varbūt…”
Atēnas ir Agneses trešā olimpiāde. Pirms tam bija Atlanta un Sidneja. “Tas ir citādi nekā peldēšanas čempionātos. Tur nav tikai konkurenti līdzās. Vari sastapt citu sporta veidu pārstāvjus, redzēt slavenus cilvēkus, par kuriem esi tikai lasījis. Sacensība ir sīva, bet kopējā atmosfēra draudzīga.”
18. augustā, kad ir starts 100 metru brīvā stila peldējumiem, arī Agnese darīs, cik būs viņas spēkos.
