Ksenofobija ir bailes no atšķirīgā, un kurš gan tās nav izbaudījis, sastopot kaut ko jaunu, nepazīstamu.
Ksenofobija ir bailes no atšķirīgā, un kurš gan tās nav izbaudījis, sastopot kaut ko jaunu, nepazīstamu. Citam tas turpmāk rada izaicinājumu mēģināt tikt ar to galā, cits steidzīgi “aizvērs savas mājas durvis”, lai svešais un nesaprotamais neapdraudētu ikdienas ierasto gaitu. Latvijā šīs bailes ir ļoti raksturīgas. Vienmēr pastāv dalījums: mēs un viņi; mūsu viedoklis un nepareizais. Mūsu kultūras vērtību, attieksmju un pārliecību sistēma vada mūsu ikdienas darbošanos un lēmumu pieņemšanu, tāpēc svarīga ir kultūras vide, kurā cilvēks dzīvo, kurā ir dzīvojis, no kuras nāk. Tās var būt ļoti atšķirīgas arī vienas valsts teritorijā – jo saistās ar rasu, etnisko piederību, cilvēku sociālo stāvokli un izglītību.
2003. – 2004.gads Izglītības iniciatīvu centra (IIC) un arī manā dzīvē ir posms, kas saistās ar sabiedrības integrāciju ES projektā “Kvalitatīva izglītība čigānu bērniem”. Lasot literatūru par integrācijas jautājumiem un piedaloties semināros, konstatēju, cik ļoti svarīgi ir pēc iespējas tuvāk iepazīties ar integrējamo sabiedrības daļu, zināt par viņu pagātni, saknēm, lai saprastu šīsdienas vērtības.
Ar romu tautu dzīvojam blakus gadsimtiem ilgi, bet ļoti noslēgti, apzinoties krasās atšķirības mūsu starpā. Projektā IIC sadarbības partneri ir Valmieras pilsētas un rajona, Jelgavas pilsētas un rajona, Jēkabpils pilsētas pašvaldības, ar kuru palīdzību meklējām ceļu pie čigānu ģimenēm, lai sāktu sarunas, lai iepazītu un uzklausītu, lai atbalstītu un iedrošinātu viņus procesā, kad 5 – 6 gadus veci bērni apmeklētu izglītības iestādes, bet vecāki gūtu atbalstu un sadarbību ar pedagogiem. Projekta laikā notiek semināru cikls, kad kopā ar pedagogiem, pašvaldības darbiniekiem mācās arī čigānu vecāki. Rakstu un brīnos, cik viss gludi izliekas ritam, lai gan brīžam šķita, ka priekšā strupceļš. Padarītā vērtību rādīs laiks.
Sadarbības sākotnējie pamati veidojās ar piemērotu čigānu koordinatoru atrašanu. Kāds gan ir “piemērots”? Vai viņš ir autoritāte vietējā čigānu kopienā, grib un spēj izprast piedāvātās sadarbības iespējas un perspektīvi, no visas sirds uzticas un veicina dialogu ar apkārtējo sabiedrību. IIC projekta koordinatori ir atšķirīgi izglītības līmeņa, dzimuma, materiālā ziņā, bet tas, kā viņi atrod dzirdīgas ausis savējo vidū, kā iedrošina paši sevi un savus tautiešus uz sadarbību, diskusijām, mācīšanos, liecina, ka vezums ir izkustējies no vietas.
Pārdomājot padarīto, radušās vairākas atziņas, kas jāpatur prātā, darbojoties tālāk:
Izglītības līmenis – lielākā daļa iepazīto čigānu vecāki ir analfabēti vai arī ar 1 – 2 klases izglītību. Jautāti par izglītības trūkuma cēloņiem, čigāni minēja ģimenes nostāju (skola tolaik nebija vajadzīga), pašu nevēlēšanos, meiteņu ātro izdošanu pie vīra un vecāko bērnu iesaistīšanu mazāko bērnu pieskatīšanā un citos ģimenes liktajos darbos.
Nodarbinātības līmenis – gandrīz visi čigāni ir bezdarbnieki, jo izglītības trūkums darba tirgū ir izšķirošais iemesls, lai tālākās sarunas nenotiktu. Atsevišķās pašvaldībās čigāniem ļauj atstrādāt komunālos maksājumus, sociālos pabalstus. Citur juristi aizbildinās, ka tas nav likumīgi, tāpēc nabadzība čigānu ģimenēs ir neapskaužama (viņi nevar izņemt pasi, jo nevar samaksāt nodevu, līdz ar to nevar saņemt pabalstus; čigāni dažreiz ieķīlā pasi, lai salabotu zobus, pēc tam nav naudas, par ko to izpirkt, baraku tipa mājās bez elektrības, siltuma, kanalizācijas, mazā istabiņā dzīvo ģimene ar pieciem, sešiem un vairāk bērniem.
Kopienas likumi – lēmumi, kas nav apspriežami un kas pieprasa pilnīgu pakļaušanos un padevību. Viens no tiem ir par bērnu augšanu ģimenē, tāpēc ārkārtējs ir gadījums, kad patversmē vai bērnu namā nonāk čigānu bērni, taču nav nekāds brīnums, kad bērnus audzina attālāki radi vai pat sveši kopienas cilvēki, kam tas ir pašsaprotami).
Sievietes loma ģimenē – mātei uzkrauta necilvēcīgi smaga nasta, dzemdējot, kopjot, pabarojot kuplo saimi. Čigānu sievietes reti nodarbojas ar ģimenes plānošanu, jo uzskata, ka katrs bērns ir dieva svētība. Tomēr mūsdienās ir gadījumi, kad sievietes izšķiras par abortu. Kāda māmiņa teica:”Ja man būs kāds kartupelis, bet kaimiņienei kāda desas ādiņa, mēs saliksim kopā, izvārīsim ēdienu un pabarosim abu bērnus, bet latvietes katra sēdēs uz sava kartupeļu maisa un izliksies, ka neko neredz blakus.”
Valodas barjera – savā veidā tā ir iespēja izdzīvot, jo atļauj sazināties “bez lieciniekiem” jebkurā vietā. Čigānu valoda tiešām ir ļoti atšķirīga, interesanti, ka Latvijas čigānu valoda krietni atšķiras, piemēram, no čehu vai krievu čigānu valodas.
Joprojām ir šaubas, cik tālu varam savstarpēji uzticēties. Neformālās un formālās sarunās atbildēti visdīvainākie jautājumi – un eksperti, informācijas devēji šoreiz ir čigāni. Pats vērtīgākais mums ir tas, ka mēs viņus sadzirdam un saprotam, cik nu katrs no mums to spēj. Viņi šo 6 mēnešu laikā ir “uzziedējuši”, semināros no sākuma mulsi un nedroši, bet nu jau klusu prieku acīs stāsta, kā izprot kādu jautājumu, kādu redz risinājumu, kādas grūtības. Kādā seminārā apliecības saņēma 4 čigānu mammas. Satiekoties citā reizē, viņas stāstīja, kā bērni brīnījušies un priecājušies, par to, ka mammas mācās un mājās tik daudz jauna zina stāstīt. Viņi mudinājuši, lai mācoties arī turpmāk.
Ļoti atšķirīga informācija bieži jādzird pārējiem semināra dalībniekiem ierasto atbilžu vietā. Ik pa laikam no pedagogiem dzirdam, ka čigānu ģimenes nevēlas savu bērnu mācīšanos. Pārsteigums ir čigānu vecāku vienprātīga pārliecība: čigānu bērniem ir vajadzīga kārtīga izglītība kārtīgā skolā, nevis palīgskolā. Lai būtu labs darbs un laba iztikšana, arī precēšanās pēc tam, vispirms mācīties. Nepatīkami bija klausīties, kā pret bērniem izturas izglītības iestādēs pedagogi un citu bērnu vecāki. Publiska un demonstratīva apģērba un matu apskate klases priekšā, pazuduša priekšmeta nozagšanas piedēvēšana, sava bērna pārcelšana uz citu grupu vai klasi.
Valsts politikā ir pamats veiksmīgai izglītībai čigānu bērniem, jo piecu līdz sešu gadīgo bērnu obligātā apmācība var atrisināt ne tikai valsts valodas pienācīgu apguvi, bet arī čigānu bērnu un viņu vecāku integrēšanos sabiedrībā. Šāds process var notikt tikai tad, ja neveidojam atsevišķas čigānu skolas, klases, kuras čigāni uzskata par pazemojumu un sodu. Tad arī nekāda integrācija nenotiek – vien norobežošanās.
