Solveigu Štrausu pazīst gandrīz katrs jelgavnieks, kurš kaut pāris reižu kājām devies pilsētas ielās.
Solveigu Štrausu pazīst gandrīz katrs jelgavnieks, kurš kaut pāris reižu kājām devies pilsētas ielās. Vairums cilvēku, ieraugot Solveigu, tādā kā neērtības sajūtā, nepatikā novēršas. Taču interese par viņu, par viņas dzīvi, par to, kā tas ir – būt tik ļoti atšķirīgai no citiem – nemazinās.
Pēdējos mēnešos daudzkas viņas dzīvē mainījies uz labu. Piemēram, pašlaik viņa kopā ar mammu īrē nelielu dzīvoklīti, taču esot diezgan pamatotas cerības to pēc kāda laika nopirkt. Un arī šā raksta mērķis ir kaut mazliet mainīt sabiedrības viedokli par dzīves grūtību nomāktu, bet apzinīgu un strādīgu sievieti.
Uzrunāta Solveiga kādu laiku domā, vai maz dalīties savā dzīves gājumā, turklāt publiski – avīzē. Jau grūtsirdīgais skatiens vien liecina, ka tas nav bijis viegls. Atbildes uz jautājumiem viņai ir ļoti konkrētas un īsas, taču sarunas laikā sievietes sejā reizumis parādās arī pa kautrīgam smaidam.
Bērnība – tēva celtā mājā
Apbrīnojami labi pārzinot un atceroties dzīves nozīmīgākos datumus, Solveiga precīzi pasaka savu dzimšanas dienu, kas bijusi jau vairāk nekā pirms četrdesmit deviņiem gadiem. Toreiz tēvs ar brāļu palīdzību cēlis māju, kad meitenītei bijuši trīs gadi, ģimene pārcēlusies uz nelielo jauno māju, pie kuras ar laiku iekopts skaists un ražīgs dārzs. “Mājās bija ļoti labi! Lielajā dārzā auga ābeles, kam rudenī bija milzīgi un ļoti garšīgi āboli,” atceroties bērnību, mazliet emocionāli un smaidot stāsta Solveiga. Ābeļu lielo ražas devumu tajos laikos ar taksi veduši uz Rīgu pārdot, bet vakaros atpakaļ braukts ar vilcienu. Sākumā ģimene audzējusi arī kartupeļus un citus dārzeņus pašu iztikšanai, bet kopš 1978. gada, kad tēvs aizgājis viņsaulē un Solveiga jau trīs mēnešus strādājusi algotu darbu, dārzs pamazām pārvērsts par plašu zālienu. Astoņdesmito gadu vidū autokatastrofā dzīvību zaudējusi vienīgā un jaunākā māsa. Viņai palikusi meita, kas līdz pat gadsimtu mijai dzīvojusi kopā ar Solveigu un vecmāmiņu. Vēlāk nesaskaņu dēļ mamma māju pārdevusi un nopirkusi divistabu dzīvokli. Diemžēl trim sievietēm nav izdevies sadzīvot arī tajā. Pēcāk dzīvokļa vietā netālu no Baložu kapiem iegādāta divistabu vasarnīca, ko Solveiga dēvē par “dāču”.
Brīdi vēlāk sievietes nopietnā seja atkal mazliet ļaujas šķelmīgam skatienam – viņa stāsta, ka esot beigusi astoņas klases un mācības nav turpinājusi, tas neesot bijis interesanti. 1. vidusskolā lasīt gan meitene iemācījusies labi – avīzes arī tagad ar prieku pāršķirstot, viņai interesē jaunākie notikumi pilsētā un valstī.
Ziemas naktis trepju telpā
Līdz ar jauniegādāto “dāču” radusies cita problēma – ziemā vajadzīga apkure. Naudas neesot bijis nedz apsildes sistēmas ierīkošanai, nedz malkai, tāpēc nācies samierināties ar ielas dzīvi pilsētā. “Tā pa trepēm četrus gadus nomocījāmies kopā ar mammu,” skumji teic Solveiga. Ļaudis sievietes gan dzenot prom, gan policiju “uzsūtot”. Ar likumsargiem viņām izveidojušās mierīgas attiecības: “Kad viņi saka, lai ejam prom, tā arī darām.”
Jau kopš pavasara māte ar meitu dzīvo kādas paziņas dzīvoklī. Viņa sievietēm vienistabas mājokli izīrē ar norunu, ka pēc “dāčas” pārdošanas viņas šo dzīvokli nopirks. Jaunais miteklis Solveigas dzīvi darījis daudz vieglāku.
Pavisam nesen Solveigai kājā iemetusies “roze”, tāpēc nav varējusi iziet pilsētā. “Šausmas!” atceroties pārciestās sāpes, iesaucas Solveiga, sakot, ka kāja bijusi piepampusi kā pudele. Kāda dziedniece ar Dieva vārdiem “novārdojusi” vates gabaliņu, kas pēc piesaitēšanas kājai palīdzējis strauji atveseļoties. Dzīvē viņai nav izdevies sastapt saprotošu un mīlošu vīrieti, laikam tāpēc sievietei stiprinājumu un mierinājumu sniedz ticība. Solveiga apmeklē luterāņu Sv.Annas baznīcu. Draudzē un paziņu lokā esot gana daudz labsirdīgu ļaužu, kas viņai palīdz, gan ziedojot pa kādam apģērbam, gan pārtiku.
Nostrādāts trīspadsmit gadu
Lauku darbus strādāt Solveigai nācies jau kopš agras bērnības. Vēl pavisam mazai esot, viņa palīdzējusi mammai apkopt tēva brālēna lopus, tad arī iepazīts darbs biešu laukā. Oficiālu darbu jaunā sieviete 23 gadu vecumā atradusi astotajā jeb studentu ēdnīcā. Kur tagad ir klubs “Četri balti krekli”, agrāk otrajā stāvā bijusi ēdnīca, savukārt pirmajā stāvā ar kādreizējā kluba “Mobile” vārdu – kafejnīcas telpas. Solveiga trīspadsmit gadu kafejnīcā bijusi trauku mazgātāja, taču deviņdesmito gadu sākumā atlaišana no darba pamatota ar štata vietu samazināšanu. Tad pāris mēnešu sieviete strādājusi dzelzceļnieku slimnīcā, vēlāk reģistrējusies darba biržā, bet viņai darbs tā arī nav atradies. Arī pilsētas Domē atbildēts, ka naudas nav, tāpēc jau kopš 1991. gada Solveigas “darbs” ir tukšo pudeļu vākšana un nodošana. “Pudeles vācu visā pilsētā,” atklājot tagadējā amata nianses, viņa raksturo savu nodarbošanos: “Citi “bomži” ir skaudīgi un dikti lamājas!” Viņa gan braši turoties pretī, lai gan dūru spēku savstarpējās cīņās vēl neesot nācies pielietot. Peļņa esot tieši proporcionāla jelgavnieku tieksmei dzert. Alus pudeles var pārdot par trim četriem santīmiem, savukārt par šampanieša tukšo taru maksājot tikai santīmu par pudeli. Nesen sākta arī mazo kokteiļa pudelīšu iepirkšana, bet lai saņemtu santīmu, vajag vismaz divas. Kā veicies šodien? “Ārā gāju ap pusdienlaiku. Tad līdz septiņiem vakarā meklēju pudeles. Šodien salasīju četrpadsmit,” secīgi noskaita Solveiga. Kā ar to var izdzīvot? Neesot tik traki. Ārsti pēc sievietes izmeklēšanas pateikuši, ka viņai ar veselību viss kārtībā, tāpēc ir vien jāstrādā. Mamma mājās no iekrājumiem kaut ko gatavojot vakariņās, tā ka ar tukšu vēderu nepalikšot.
Solveiga kļūst aizvien tramīgāka. Pulkstenis jau tuvojas astoņiem vakarā, un darbīgā sieviete grib steigties mājup. Šķiet, viņai dzīve jau tā daudz darījusi pāri, tāpēc, palicis bez vairākām atbildēm, ļauju Solveigai iet. Mazu “jautājumu – atbilžu sēriju” norunājam uz nākamās dienas pusdienlaiku, bet viņa neatnāca.
Savā steidzīgajā dienas ritumā, ceļā sastopot grūtsirdīgo sievieti, der pajautāt kaut vai klusiņām sev – ko un kā Solveigas situācijā darītu es?
