Nesen piedalījos pasākumā, kurā uzstājās krievu valodā rakstošo mediju pārstāvji.
Nesen piedalījos pasākumā, kurā uzstājās krievu valodā rakstošo mediju pārstāvji. Kaut arī runa bija par to, kā uzņēmumu, valsts un pašvaldību uzņēmumu sabiedrisko attiecību speciālistiem izdotos tajos veiksmīgi “izbīdīt” cauri sev vēlamos rakstus un informāciju, diskusija laiku pa laikam izvērtās arī par šo laikrakstu saturu. Turklāt nevis pēc aplūkojamo tēmu principa, bet gan par to, kā Latvijā un citur pasaulē notiekošais tiek pasniegts tiem, kas šādu presi lasa.
Parasti netiek lasītas avīzes citā valodā, bet, ja tas notiek, krievu presē atspoguļotais latviešos izraisa ja ne sašutumu, tad vismaz spēcīgu izbrīnu. Dažbrīd pat šķiet, ka dzīvojam dažādās valstīs, kurās tikai šķietami notiek vieni un tie paši notikumi. Atgriežoties pie jau pieminētā pasākuma, laikraksta “Telegraf” (latviešu valodā lasošā publika to uzskata par vienu no neitrālākajiem un Latvijai lojāli noskaņotajiem laikrakstiem) ziņu nodaļas vadītāja šo tendenci skaidroja ar to, ka šādu informācijas pasniegšanu, pirmkārt, pieprasa krievvalodīgie lasītāji, kas pozitīvu informāciju par Latvijā notiekošo nemaz nevēlas saņemt. Otrkārt, ja latviski rakstošā prese visai strikti norobežo informatīvu ziņu no pārējiem žurnālistikas žanriem, tad krievu valodā rakstošie žurnālisti iedvesmu smeļoties Krievijas žurnālistikas tradīcijās, kas bez tēlainiem salīdzinājumiem un komentāriem informācijā nemaz nevarot iztikt.
Ja otru atšķirīgās pieejas iemeslu vēl varētu pieņemt, tad nav iespējams viennozīmīgi izprast pirmo. Ja preses izdevuma izdošanu uztveram kā vienu no biznesa veidiem, tad krievu valodā rakstošās preses izdevēju veidu pasniegt un interpretēt faktus varētu vēl saprast, taču citādi ir, ja lasītājs nosaka, “kā mēs to jums pasniegsim”. Rodas iespaids, ka ķēdē notikums – informācija laikrakstā – lasītājs, pirmo vijoli spēlē vidējais posms. Krievu valodā iznākošā prese jau sāk noteikt notikumus un paši tos sāk interpretēt pēc savas vēlēšanās, tādējādi veidojot Latvijā divas atšķirīgas informācijas telpas, iezīmē politiskās un ideoloģiskās atšķirības, kā arī valsts attīstības nākotnes redzējumu. Turklāt pilnībā ignorējot to savas auditorijas daļu, kuru šāda pieeja neapmierina.
Kam šāda realitāte ir izdevīga? Jautājums nav retorisks, kā varētu šķist. Kaut vai, piemēram, ņemot vērā faktu, ka no jaunā mācību gada jāstājas spēkā grozījumiem izglītības likumā par latviešu valodas lielāku izmantošanu mācību procesā Latvijas mazākumtautību vidusskolās. Ja atgriežamies pie situācijas Jelgavā, visu iepriekšējo gadu, pēc daudzreizējām sarunām gan ar krievu skolu skolotājiem, gan pašiem skolēniem, izņemot atsevišķus gadījumus, nenācās sastapties ar bažām, ka likuma izpilde varētu sagādāt problēmas. Problēmas radās brīdī, ka krieviski rakstošā prese “aizgāja” krievu skolu aizstāvju štāba politisko prasību pavadā. Turklāt, lai arī kā to censtos noliegt šo protestu organizētāji, galvaspilsētai blakus esošā pilsēta, ar lielu krievu valodā runājošu iedzīvotāju skaitu, turklāt kas ir lojāli Latvijas likumiem, ir viņiem bīstama. Tajā brīdī, kas “štābisti” to saprata, arī Jelgavā tā pēkšņi bija problēma, kaut gan vietējie protestētāji sarunās tā arī nespēj paskaidrot, kādas grūtības viņu baida. Skaidrs, ka kūdītāji krieviski rakstošajā presē atbalstītājus atradīs. Nožēlojami, ka viņi savu vēlmi uzspiež vairākumam citādi domājošo.
