Pēdējā laikā aizvien mazāk, bet tomēr dzirdamas grūtsirdīgu tautiešu runas par to, cik dzīve ir nežēlīga. Neveicas ar darbiem, ģimene un attiecības ir «galīgā tūtā», un pāri visam mūžīgais naudas trūkums un neveiksmju gūzma.
Pēdējā laikā aizvien mazāk, bet tomēr dzirdamas grūtsirdīgu tautiešu runas par to, cik dzīve ir nežēlīga. Neveicas ar darbiem, ģimene un attiecības ir “galīgā tūtā”, un pāri visam mūžīgais naudas trūkums un neveiksmju gūzma. Tad es saudzīgi cenšos oponēt, ka lielu daļu savas dzīves veidojam paši.
Kāda trīsdesmitgadniece pirms pāris nedēļām pavisam draudzīgā sarunā tā mazliet samocīti vaicāja man un sev, kāpēc viņai visu dzīvi tik ļoti “neiet”? Tas gan vairāk bija jautājums bez atbildes, jautājums kā apgalvojums: “Man neiet…” Jau tūlīt pēc pilngadības sasniegšanas viņai bijis jāapprecas ģimenes stāvokļa dēļ. Sekojusi desmit gadu dzīve vienā miteklī ar vīramāti. Piedzimuši divi bērni, bet pēc desmit gadiem – šķiršanās. Tagad vienai jāaudzina divi skolēni, jāstrādā maz atalgots darbs, jāsameklē jauna dzīvesvieta utt. Un pāri visam atkal jautājums – kāpēc tieši es, kāpēc tā notiek ar mani?
Mani nereti pat izbrīna latviešu tieksme savās problēmās vainot citus. Letiņu skaudīgums un “ļaunais prieks” jau sen apstiprinājies, visi zinām, ka nekas sliktāks (vai labāks) kā “latvietis latvietim” nevar būt. Tikmēr ikdienā aizvien biežāk priecājos par ļaudīm, kas, nepūšot par grūto dzīvi, rosās un savu tagadni un nākotni veido paši, turklāt dara to apzinīgi un klusi. Visi esam redzējuši, ka autoostas teritorijā kāda sieviete, apkrāvusies ar tukšu pudeļu maisiem, ik dienas darbojas, lai dzīvotu. Viņa īpaši nežēlojas par bijušo, viņai pat nav laika ieslīgt pārdomās par tagadni, jo viņai ir vienkārši jāstrādā. Kamēr daudzi pilsētas un vēl jo vairāk rajona ļaudis klaigā, ka nav darba un valsts par viņiem nerūpējas, katru nedēļu kaut vai “Ziņu” darba piedāvājumu rubrikā vai Nodarbinātības valsts aģentūras vakancēs pavīd desmitiem darba piedāvājumu. Un daudzos no tiem pat nav prasības pēc augstākās izglītības. Tie ir amati, ko strādāt var vai nu pieredzējis, vai profesionālās izglītības iestādi absolvējis cilvēks. Vai Jelgavā un laukos tādu nav? Vajag atslēdzniekus, virpotājus, pārdevējus, apsargus, šuvējas un palīgstrādniekus, kam pat vidējā izglītība nav nepieciešama.
Optimists teiktu, ka iedzīvotājus neapmierina piedāvātā samaksa, bet skeptiskāk noskaņots indivīds sāktu stāstu par to, kā lauku cilvēki nodzeras un kļūst slinki. Ieslīgšana dzīves rutīnā ir nozīmīga laucinieku problēma. Gribētos jau ticēt, ka pilsētas un lauku jaunieši ar katru gadu arvien apzinīgāk domās par savu nākotni. Tikpat ļoti jācer, ka valdības šāgada bērna piedzimšanas un kopšanas pabalsta paaugstinājums nekļūs par iemeslu straujam, bet bezatbildīgam latviešu nācijas pieaugumam. Vairāk jānovērtē sevi un citus, tā paaugstinot savu pašapziņu un varēšanu.
