Iepazīstoties ar starptautiskā skolēnu pētniecisko darbu konkursa «Ikdienas dzīve Latvijā XX gadsimtā» materiāliem, atklāju kādu interesantu, iespējams, avīzē izmantojamu lietu.
Iepazīstoties ar starptautiskā skolēnu pētniecisko darbu konkursa “Ikdienas dzīve Latvijā XX gadsimtā” materiāliem, atklāju kādu interesantu, iespējams, avīzē izmantojamu lietu. Proti, skolēni, rakstot par ne tik sen piedzīvotajiem padomju okupācijas laikiem, savā pētījumā izmantojuši “fabrikantu segvārdu” metodi.
Proti, cilvēki, kurus skolēni intervēja, nesauca sevi īstajos vārdos, bet gan segvārdos. Jāsaka gan, ka līdzīgas piezīmes ar segvārdiem jeb “nikneimiem”, ko parasti internetā lasām atsauksmēs par rakstiem, manuprāt, šad tad arī nav korektas. Ja, piemēram, par kādu cilvēku vai problēmu izsaki nesaudzīgu kritiku, tad tomēr esi tik atbildīgs, ka paraksties ar īsto vārdu. Taču, runājot par vēsturi, šāda anonimitāte, šķiet, varētu būt krietni nevainīgāka, atklātāka un interesantāka. Līdz nākamajam “Novadiņam” lūdzam atsaukties cilvēkus, kas piedzīvojuši no šodienas redzējuma smieklīgus atgadījumus, kuri saistās ar iepirkšanos, rindā stāvēšanu, blatiem, taloniem utt.
Ierosmei publicējam dažus pa “fabrikantu modei” sataisītus XX gadsimta septiņdesmito gadu skolu dzīves stāstus, ko apkopojusi konkursa laureāte Cesvaines vidusskolas audzēkne Dārta Birzniece.
Skija: Pusaudzes gados mācījos tāpēc, ka jāmācās. Domās allaž riņķoja jautājums – kāpēc. Mācības bija tālas no realitātes.
Erny: Skolā bija liela kārtība. Starpbrīžos klases telpas bija jāatstāj un aktu zālē jāstaigā pāros pa apli. Ja kāds neuzvedās kā pieklājas, dežurants vainīgajam lika stāvēt apļa centrā. Ne viens pa skolu neskrēja un nebļaustījās.
Džīna: Līdz pat vidusskolas beigšanai nezināju, par ko vēlos kļūt. Bet izlaidumā galvenais teksts bija: “Tagad jums visi ceļi vaļā”.
Visas burtnīcas bija zaļpelēkas. Ja kādam parādījās no Igaunijas atvestās krāsainās burtnīcas – visi bija sajūsmā. Rudenī patika kartupeļu talkas. Nebija jāmācās, kurinājām ugunskuru, ēdām līdzpaņemtās maizītes, priecājāmies, kad salūza traktors – forši visiem kopā!
Ance: Pionieriem bija kaklauti. Meitenes ģērbās tikai zilos svārkos vai kleitās. Ja kāda gribēja uzvilkt garās bikses, viņai bija jāiet pie māsiņas, lai izraksta zīmi, ka ir saaukstējusi nieres. Garās bikses tā vienkārši nevarēja nēsāt. No rītiem pie skolas durvīm stāvēja dežurants un dežūrskolotājs, kas pārbaudīja, vai visiem ir skolēnu formas, vai mugurā nav kaut kas raibāks. Pirmie džinsi man bija 13 gados. Džinsi – labākas bikses, pirmā dzīves nepieciešamība – tas man no pusaudzes gadiem.
Dins: Ģērbšanās manā skolas laikā jau kļuva brīvāka. Skolotāja tikai prasīja, lai būtu sarkanie pionieru kaklauti, taču aiz stūra uzreiz tos sējām nost.
Skija: Mums bija sava šuvējiņa, sirsnīga un mīļa, vēl no “vecā kaluma” meistarēm. Ziemā piecus kilometrus tālos gājienus pa vientuļu lauku ceļu pie šuvējas atceros ar prieku un skumjām, jo tādu nekad vairs nebūs.
Atceros vienu gadījumu no agrīnajiem pusaudzes gadiem (varēja būt kāds 1971. gads). Manai klasesbiedrenei Vinetai mamma baltās krādziņas vietā bija uzšuvusi baltu ar zilām puķītēm. Stingrā direktore, kas mums mācīja ģeogrāfiju, stundas sākumā Vinetai lika piecelties un jautāja, vai viņa gadījumā neesot saposusies ciemos pie vecmāmiņas. Un aizsūtīja mājās, lai pārvelk kleitu. Tagad saprotu, ka skolas forma nav tas sliktākais apģērbs, ko nēsāt skolēniem, bet pusaudžu gados visi bijām tik vienādi un apnicīgi!
Erny: Mūsu izlēciens – 8. klasē visa kolektīva vārdā uzrakstījām vēstuli vienam Latvijas televīzijas raidījumam (nosaukumu neatceros) par kādu ārzemju dziesmu, kas mums ļoti patika. Vēlāk šī vēstule tika atsūtīta atpakaļ uz rajona izglītības nodaļu, lai noskaidrotu, kurš ir vēstules autors. Klasē ienāca direktore un lika piecelties rakstītājiem. Piecēlos es un Arnis. Direktore nolasīja morāli – kā var patikt ārzemju mūzika!
