Liekas, tikai nesen, pavasarī, pēc viena Saeimas deputāta šķietami nejauši izmesta priekšlikuma Latvijas valsts parlamenta deputāti pieņēma likuma grozījumus, kurus pēc tam paši nezināja kā realizēt.
Liekas, tikai nesen, pavasarī, pēc viena Saeimas deputāta šķietami nejauši izmesta priekšlikuma Latvijas valsts parlamenta deputāti pieņēma likuma grozījumus, kurus pēc tam paši nezināja kā realizēt. Lēmums bija par to, ka publicējami visi tā dēvēto “čekas maisu” saraksti. Tobrīd likās pat dīvaini, ka par šo priekšlikumu lielā vienprātībā nobalsoja vairums deputātu, kaut gan dienu iepriekš bija vienojušies par kaut ko citu. Proti, vispirms nolemt, kas varētu būt publicējams, jo visiem jau tāpat bija skaidrs bijušās “padomijas” specdienestu patiesais nolūks, pametot šādu “dzeguzes olu”. Kalendārs rādīja iemeslu – deguna priekšā bija Eiroparlamenta vēlēšanas, katra Saeimas partija centās izpatikt saviem vēlētājiem. Ko darīt ar šiem sarakstiem, deputāti lemj vēl šobaltdien.
Patlaban tā pati “komanda”, kas “bīdīja” nepārdomāto lēmumu, izperinājusi vēl vienu dokumenta projektu ar nosaukumu “Deklarācija par komunistiskā totalitārisma un PSRS okupācijas noziegumu nosodījumu”, kurā, kā atzīst tās autori, aicina Eiropas Padomes Ministru komiteju pieņemt oficiālu deklarāciju par totalitārā komunisma nosodījumu starptautiskā līmenī, pieprasīt Krievijai atlīdzināt Latvijai okupācijas radītos zaudējumus, kā arī veikt Latvijas dekolonizāciju, repatriējot bijušās PSRS pilsoņus.”
Principā pret šādu dokumentu nebūtu nekas iebilstams, ja vien kalendārs nerādītu 2004. gadu. Tas nozīmē, ka pagājuši gandrīz astoņi gadi, kopš līdzīgu dokumentu Saeima jau pieņēma tālaika spīkeres Ilgas Kreituses vadībā. Protams, dokumentu teksts atšķiras, bet to saturs un, galvenais, arī jēga palikusi nemainīga. Laiks parādījis, ka tolaik pieņemtajam dokumentam ir tikai deklaratīva nozīme. Ja tas būtu nopietni un “pa īstam”, drīz vien pēc deklarācijas pieņemšanas vajadzētu radīt arī mehānismu, kā to realizēt. Deklarēt mēs deklarējam, bet ko darīt, nevienam nav nekādas saprašanas. Patiesībā deklarācija jau kopš pieņemšanas brīža vairāk izskatījās pēc dokumenta, kas radīts “iekšējai” lietošanai, nevis noteiktai rīcībai.
Tātad, ja tas ir dokuments, kuru, cerams, Saeima apstiprinās jau septembrī, jādomā, ka būs gatavs arī, pirmkārt, rēķins, kuru Latvija piesūtīs Krievijai kā PSRS mantiniecei. Turklāt nevis abstraktās, neko neizsakošās frāzēs, bet ar aprēķiniem pamatotā naudas summā. Otrkārt, būs arī rīcības plāns tam, kā notiks dekolonizācija.
Ja tā nebūs, tad pēc kāda laika ikviens varēs pajautāt, kāpēc atbildīgās institūcijas neko nedara, lai izpildītu valsts augstākā likumdevēja pieņemto dokumentu? Protams, ar visām no tā izrietošajām sekām, konkrēti nosaucot atbildīgās amatpersonas, kas nav piespiedušas Eiropas Padomes Ministru komiteju nosodīt komunismu, nav izstrādāts ekonomiski pamatots dokuments par Latvijas zaudējumiem PSRS okupācijas laikā, kā arī nav rīcības plāna okupantu repatriācijai. Ak, jā. Vēl kāds sīkums. Jācer, ka vienlaikus ar rīcības plānu tiks piedāvāts arī dokuments, ko darīt pēc tam, kad pēdējais PSRS okupants būs repatriējies.
Tāpat cerams, ka drīz pēc šīs deklarācijas pieņemšanas mūsu likumdevēji pieņems arī dokumentu, kurā līdzīga prasība būs izteikta arī pret vēl vienu okupantu – Vāciju. Ja tā nebūs, taps skaidrs, ka šāda deklarācija ir vajadzīga tikai pašiem tās pieņēmējiem un domāta iekšpolitiskai lietošanai.
