Gandrīz viss, ko saprotam ar vārdiem «plašsaziņas līdzekļi», dzīvo no tā, kas notiek apkārt.
Gandrīz viss, ko saprotam ar vārdiem “plašsaziņas līdzekļi”, dzīvo no tā, kas notiek apkārt. Medijs, vērojot apkārt notiekošos procesus, atrāda visiem, kas tos izmanto (skatās, klausās vai lasa). Un, protams, lai vēlāk klausītājs, skatītājs vai lasītājs varētu pēc iegūtās informācijas izdarīt pats savus secinājumus, notikušais jāatspoguļo maksimāli objektīvi. Lielu daļu informācijas apjoma (it īpaši medijos, kas rāda, raida un tiek izdoti galvaspilsētā) aizņem tas, ko mēdz dēvēt par “varas ešelonos” notiekošā atspoguļojumu. Jo vairāk tiek rādīts un rakstīts, jo šo “ešelonu” darboņi arvien aktīvāk šos pašus medijus sāk izmantot savu ne vienmēr godīgo darījumu veikšanai.
Nebūsim jau liekuļi. Zināmā mērā daudzajos plašsaziņas līdzekļos strādājošos interesē, lai tieši viņu izdevumā (radio, TV) parādās kāds ekskluzīvs, varbūt pat ar zināmu pikantuma garšu apdvests materiāls. Tad nu bieži vien mediju uzmanības apčubinātie cenšas, lai tikai pagādātu kaut ko, kas viņu portretu un sacīto ļautu vērot pirmajās avīžu lapās vai ar to sāktu ikvakara ziņu raidījumu.
Par pēdējo, visplašāk pārspriesto notikumu Latvijas politiskajā virtuvē var uzskatīt visu, kas noticis mūsu valsts eirokomisāres izvēlēšanas un iecelšanas sakarā. Gan sākot ar iepriekšējā ministra Einara Repšes vienpersoniski izvirzīto Sandru Kalnieti, gan tikpat līdzīgām metodēm, nu jau oficiāli, pašreizējā valdības vadītāja Induļa Emša izvirzīto Saeimas priekšsēdētāju Ingrīdu Ūdri.
Daudz neiedziļinoties visās peripetijās, jāteic, ja Repšes kunga izvēle nebija īpašu intrigu apdvesta, tad Emša kungs ir parūpējies, lai visas operetiskās izdarības jau iegūtu “Briselgeitas” nosaukumu. Turklāt gan Emša kungs, gan Ūdres kundze ir saņēmuši ļoti pelnītu mediju kritiku, it īpaši par šīsnedēļas sastrādātajiem, maigi sakot, nedarbiem. Sākot ar Džeimsa Bonda cienīgiem paņēmieniem, lai I.Ūdre nokļūtu uz randiņu ES galvaspilsētā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un beidzot ar viņas īpaši krāšņo atgriešanos mājās. Pa vidu vēl lasītāji un skatītāji varēja nolūkoties uz premjerministra neveiklo taisnošanos par savu izvēli.
Intereses pēc ar atslēgas vārdiem “Ūdre” un “Emsis”, pameklējot informācijas aģentūras LETA piedāvātajā ziņu klāstā, var atrast informāciju, ka Latvijas parlamenta spīkere ziņās pēdējā mēneša laikā minēta 95 reizes, bet informācija par visu, ko darījis premjerministrs, sniedzas prāvi pāri trešajam simtam ziņu vienību. Un te galvā iešaujas pavisam ķecerīga doma – kas notiktu, ja neviens plašsaziņas līdzeklis pēkšņi par viņu gaitām vairs neinformētu? Tā pavisam vienkārši: sūrā valsts darbā nopūlējies valstsvīrs (valstssieva) ar vāru smaidu sejā iznāk no sava kabineta un… nesastop nevienu, kam pastāstīt kārtējo (dez)informācijas devu. Un vairs nav arī neviena, kas rakstītu, ka deputāts X, bet ministrs Y, lūk, šī ezeriņa krastā “uzcirtis” pavisam necilu namiņu. Vai eksministrs A un eksministrs B nav šķīrušies no līdz šim mīļotajām sievām un sagājušies ar jaunām “pasijām”. Tā paiet viena nedēļa, otra, un viņi apjaustu, ka palikuši arī paši sev neinteresanti. Neviens vairs neieklausās viņu viedajos vārdos, kam arī paši patiesībā netic. Neviens vairs neskrien viņiem pakaļ ar ieslēgtiem diktofoniem, lai tvertu katru gaisā pamesto frāzi.
Kāpēc būtu vajadzīgs tāds boikots no plašsaziņas līdzekļu puses? Tāpēc, ka politiķi tos nemitīgi izmanto un ar tiem manipulē, lai kārtotu rēķinus savā starpā un, kā pierādīts šonedēļ, arī lai dezinformētu. Šobrīd viņi šādu attieksmi būtu godam nopelnījuši.
