Divdesmit deviņi tautas deju ansambļa «Kalve» dalībnieki divas nedēļas gandrīz 20 koncertos iepazīstināja pasauli ar latviešu tautas dejām un kultūru starptautiskajos deju festivālos Ziemeļkiprā un Turcijā.
Divdesmit deviņi tautas deju ansambļa (TDA) “Kalve” dalībnieki divas nedēļas gandrīz 20 koncertos iepazīstināja pasauli ar latviešu tautas dejām un kultūru starptautiskajos deju festivālos Ziemeļkiprā un Turcijā.
Pēc vairāk nekā 10 mēnešu sarakstes internetā, kārtojot formalitātes ar festivālu organizatoriem un aviobiļešu izplatītājiem, beidzot 29. jūnija rītā esam ielidojuši Antālijas lidostā Turcijā. Par spīti latviskajam aizdomīgumam bez sevišķiem sarežģījumiem iegūstam savā īpašumā iepriekš rezervētās aviobiļetes lidojumam uz Ziemeļkipru. Pēc deviņu stundu gaidīšanas lidostā, jo NATO sammits Stambulā ietekmējis arī mūsu reisa laikus, pavadām nieka 45 minūtes lidojumā virs Vidusjūras. Reizē ar saulrietu, manevrējot starp kalnu grēdām, nolaižamies teiksmām apvītajā Kiprā. Ar Kiprai un Turcijai raksturīgā īpatnējā floristikas manierē un gaumē veidotu ziedu pušķi mūs sagaida viens no lieliskākajiem grupas pavadoņiem Mustafa Hasanbulli, dejotājs, deju pasniedzējs, faktiskais un reālais festivāla organizētājs un koordinētājs, maģistrantūras students, teicamnieks, universitātes lektors un vienkārši patiesi sirsnīgs puisis, Kipras vīrieša ideāltips. Esam nonākuši valstī, kas juridiski neeksistē, jo pasaule nav atzinusi tās tiesiskumu un kuras teritoriju var šķērsot divās stundās. Šeit līst tikai 15 dienu gadā, gaisa temperatūra nenoslīd zemāk par +10 C janvārī, augustā sasniedzot pat +55 C atzīmi; mašīnas brauc pa ielas kreiso pusi; no krāna salas lielākajā daļā tek vienīgi jūras sāļais ūdens (saldūdens ēdiena pagatavošanai tiek vests no Turcijas un uzglabāts jūrā noenkurotos rezervuāros). Valstī, kurā vēl aizvien plīvo divi karogi un skan “svešas” tautas himna. Līdzīgi kā Turcijā, katra centrālā iela vai laukums nosaukts Kemala Ataturka vārdā. Viņa stingrais skatiens, iemūžināts portretā, krūšutēlā vai piemineklī, vēro ikvienu katrā iestādē, skvērā vai ielas stūrī. Katrs lielāks masu pasākums, tajā skaitā festivāla koncerti, sākas ar klusuma brīdi “tautas tēvam”. Kad esam izpelnījušies mūsu pavadoņa Mustafas uzticību, atklājas skaudrs stāsts, par kuru nojaušam jau pēc īpašās gaisotnes valstī, – kiprieši alkst pēc brīvības un neatkarības no “lielās tēvzemes” – Turcijas. Tā ziemeļkipriešiem uzspiež turku valodas dialektu, kultūru, dzīves stilu, iznīcinot viņu savdabīgo un unikālo vēsturisko mantojumu un etnisko identitāti. Sākam saprast Iskeles mēra pieņemšanā izteikto lūgumu visu festivāla dalībvalstu pārstāvjiem: “Kad aizbrauksiet uz dzimteni, lūdzu, stāstiet savas valsts iedzīvotājiem par mums. Dariet zināmu pasaulei, ka Ziemeļkiprā dzīvo tauta, kurai ir sava kultūra, tradīcijas un neizsakāmas alkas pēc brīvības un līdztiesības.”
“Kalves” dalība Iskeles festivālā nav nejaušība, bet gan iepriekšējo dejotāju un vadītājas Guntas Skujas nopelns, kas tur dejojuši un spodrinājuši kolektīva vārdu vairāk nekā pirms 10 gadiem. Toreizējie “Kalves” dejotāji un vadītāja palikuši spilgtā atmiņā festivāla organizatoram Ozlemam Kadiraģam, kas atkārtoti uzaicinājis mūsējos uz Kipru, ļaujot pašreizējiem “kalveniešiem” skatīt vietas, par kurām līdz šim esam tikai dzirdējuši atmiņu stāstus, tajā skaitā īpatnējo koncertskatuvi antīkajā amfiteātrī senās tirdzniecības pilsētas Salamis drupās.
Iskeles festivālu raksturo īpatnējs dvēseliskums, ko lielā mērā noteic tā orientētība uz festivāla dalībnieku un skatītāju kā vērtību. Dienas pavadām, baudot Vidusjūras zilo ūdeņu un spožās saules vilinājumu viesnīcas pludmalē, vērojot delfīnu rotaļas ap jahtu, bet dažs, nokārtojot eksāmenu, iegūst niršanas sertifikātu.
Koncerti, tērpu skates, festivāla pasākumi gan Iskelē, gan izbraukumos citviet Kiprā norisinās vienīgi vēlās nakts stundās, lai kaut nedaudz paglābtu skatītājus un dalībniekus no karstās svelmes, kas dienā ir aptuveni +45 C.
Boģazas kūrortciematiņa viesnīca festivāla laikā tiek remontēta, tāpēc festivāla dalībnieki izbauda ne mazums neērtību. Un tomēr jūtam patiesi sirsnīgu festivāla gaisotni. Piepildās pasākuma mērķis – veicināta draudzība un saikne starp dažādām pasaules kultūrām. Iskeles festivālā septiņas dažādas valstis vienojas ne vien profesionālajos priekšnesumos, bet arī iknakts ballītēs, sadzīves darbiņos un nedarbiņos. Iespaidi ir daudzšķautņaini un tik daudz: spāņu izcili jutekliskās pāru dejas ar kastaņetēm; Ukrainas bērnu deju kolektīva vadītāja “trīsstāvīgā” žargona piesātinātās pedagoģiskās paraugstundas; Izraēlas meiteņu apbrīnojami nekautrā sajūsma par latvju bāleliņiem; kipriešu izdejotās kāzu tradīcijas; itāliešu tenora atraktivitāte, uzkurinot publiku dejotāju priekšnesumam. Gūstam neviltotu skatītāju un žūrijas atbalstu ne vien ikvakara koncertos pilsētas brīvdabas estrādē, laukumos un pat disko klubā, bet arī skaistumkonkursā. Sākotnēji to uztveram kā nenopietnu izklaides atrakciju, tomēr ātri vien tiek izskaidrots, ka mūs sagaida profesionāla “mēle”, žūrija no modes pasaules ekspertiem/modelēm un skatītāju pārpildīta zāle. Katru valsti pārstāv piecas meitenes un divi puiši. Latvietes, samierinājušās ar neizbēgamo un spītējot organizatoru ieteikumam (pavēlei) nedarīt neko “profesionālajā pasākumā neiederīgu”, kopējos izgājienus veido kā šovu – tērptas tautiskos apakšsvārkos un rotātas ar vīģes lapām. Tiek sasniegts savdabīgs rekords – trīs vienas valsts pārstāves iegūst Mis titulus (Linda Emsiņa – Miss Lions Garden, Ilona Dabiņa – Miss Noyanlar, Vizma Kūlupa – Miss Boģaz Hotel). Kipras festivālam ir interesanta un optimāla sponsoru piesaistīšanas stratēģija. Tiem tiek dota iespēja festivālā svinīgi, informācijas līdzekļu uzmanības degpunktā (koncertu, fināla ceremonijās) pasniegt speciālas balvas dejotājiem, kolektīviem, vadītājiem utt. Tā ir lieliska publicitātes iespēja, un sponsoru festivālam netrūkst.
Neskaitāmas reizes izdejojuši trīs dažādas 15 minūšu garas latviešu tautas skatuves deju programmas, kas aptvēra gan zelta fonda klasiku – “Audējus”, “Gatves deju” –, gan dvēselisku nianšu piesātinātās Guntas Skujas horeogrāfijas, gan solo un nebēdnīgās raksturdejas; iemācījuši un kopā izdejojuši savam pavadonim Mustafam tīkamāko latviešu deju “Govju kazaks”; apguvuši vietējos deju soļus, pozitīva dejotprieka caurstrāvoti, pametam saules piepildīto Kipru un tās atsaucīgo publiku, lai dotos pretim nākamajam piedzīvojam – festivālam Turcijas pilsētā Bursā.
45 minūšu pārlidojums no Erkānas lidostas Ziemeļkiprā uz Antāliju, nelielas atrakcijas ar autobusa atrašanu un sazināšanos ar vienīgi turciski runājošiem šoferiem, līdz beidzot varam sākt deviņu stundu pārbraucienu cauri Turcijai. (Bursa – zīda zeme, kas kalpojusi kā pirmā galvaspilsēta Osmaņu impērijā un Turcijas modernās kultūras šūpulis.)
Ceļā gūstam atziņu, ka šis reģions Turcijā ekonomiskajā attīstībā vizuāli neatšķiras pat no dažām vecajām Eiropas valstīm. Tai pašā laikā visam piemīt īpatnēja turciska aura, kas diemžēl paliek apslēpta ierindas tūristam, kas atpūšas tikai kūrortu robežās.
Bursas festivāls no Kiprā pieredzētā atšķiras ne vien ar vērienīgumu – 20 dalībvalstu –, bet arī ar noslogotību. Jokojot katru nākamo rītu sagaidām ar vārdiem: “Klāt atkal kārtējā darba diena!”, jo tās aizrit pēc līdzīga scenārija. Pamostamies Uludaģas kūrorta viesnīcā, paēdam brokastis, sakārtojam tērpus un pusdienlaikā ar autobusu mērojam 32 kilometrus lejup pa kalnu uz festivāla norises vietu Bursas Kultūras un atpūtas parkā (līdzīgs Rīgas Mežaparkam), kur apkopots viss nepieciešamais iedzīvotāju atpūtai un labsajūtai – parku, zālāju (drīkst brīvi sēdēt un pat rīkot turkiem raksturīgu svētdienas pikniku ar grilēšanu) un kultūras ēku kompleksi, atrakcijas, ūdenstilpes, stadions un vērienīga brīvdabas estrāde). Vēl pāris stundu pēc nobrauciena no 2543 metrus augstā kalna izbaudām “aizkritušu ausu” diskomfortu. Seko pusdienas un laiks 1,8 miljonu iedzīvotāju apdzīvotās, no visām pusēm kalnos ieskautās pilsētas apskatei. Sešos vakarā pirmais 15 minūšu koncerts kādā no pilsētas skvēriem, laukumiem vai parkiem, tad dienišķās vakariņas un nakts koncerts uz lielās brīvdabas estrādes. Stundu garais ceļš augšup kalnā, pa ceļam reizi divās dienās atjaunojot savus augļu krājumus pie vietējā tirgotāja, un vienos naktī speciālā kontroles lapā tiekam reģistrēti kā atgriezušies viesnīcā. Vēl tik jāizmazgā sasvīdušie krekli un var doties pelnītā atpūtā līdz nākamajai “darba” dienai.
Gan Kiprā, gan īpaši Bursā ir skatītāji, par kādiem citviet pasaulē, tajā skaitā Latvijā, varam tikai sapņot. Lielajā Kultūras un atpūtas parka estrādē gandrīz visas sēdvietas ir aizņemtas katru vakaru (ieejas biļetes cena – aptuveni viens lats). Līdzīga skatītāju aktivitāte vērojama arī citās priekšnesumu vietās, turklāt emocijas tiek vairotas ar dienvidnieciski skaļiem aplausiem un ovācijām. Tā ir īsta deju tveice – vilnas tautas tērpi, raitais deju solis un karstie laika apstākļi liek sviedriem līt aumaļām, bet to visu atsver sirsnīgais starojums, ko jūtam virmojam gaisā starp skatuvi un fantastiskajiem skatītājiem.
Salīdzinot ar Iskeli, Bursas festivālā primārā ir koncertu un priekšnesumu kvalitāte, nevis dalībvalstu saliedēšana – netiek rīkotas speciālas kopējas “ballītes”. Kaut gan piedalāmies konkursā, tātad esam konkurenti, tas netraucē arī “Kalvei” nodibināt kontaktus un apmainīties piedāvājumiem par savu valstu festivāliem ar daudzām līdz šim mums netradicionālākām zemēm ārpus “vecās Eiropas” kartes robežām. Cerams daļu kolektīvu varēs vērot arī nākamā gada “Sudmaliņās”.
Drošība – tā ir atsevišķa tēma. Tiekam apsargāti un uzraudzīti nemitīgi. Īsti gan nav izprotams, kas no kā tiek sargāts – mēs no potenciāliem terora draudiem un vietējo iedzīvotāju karstasinības vai gluži pretēji – islamticīgie no saskarsmes ar rietumu pasauli. Ātri vien atklājam, ka mūsu grupai ik uz soļa seko kāds vāji maskējies “drošības aģents”, kas vēro, kur un ar ko kontaktējamies. Tai pašā laikā rodas gluži vai “zvaigžņu slimība”, kad pēc koncerta mūsu autobusu pavada policijas konvojs ar skaņu un gaismas signāliem. Gājienā plecu pie pleca ar dejotājiem līdzi soļo divi bruņoti apsargi. Ar prieka, apbrīnas, atzinības vai sarūgtinājuma pieskaņu, bet mūsu valsts, Verpakovska un futbola vārds tiek skandēts nemitīgi visās iespējamās formās un locījumos – tā ir mūsu atpazīstamības zīme. Tiek apbrīnoti arī mūsu dejotāju staltie augumi un netipiski gaišā matu, acu, ādas krāsa. Jā, par turku vīriešu un arī sieviešu izrādītās uzmanības un simpātiju apliecinājumu trūkumu “Kalves” dejotājiem nav pamata sūdzēties visa koncertbrauciena laikā. Pēc atgriešanās Latvijā dažam pat šķiet dīvaini, ka neviens atklāti tevi nenopēta, neizsauc pa visu ielu komplimentus, neseko tirgus laukumā, lai iedotu savu telefona numuru, lai tikai tev it kā nevilšus pieskartos vai pat atzītos mīlestībā… Atšķirībā no tūristiem pakārtotās Antālijas un Ziemeļkipras, kur īstenu musulmani sastapt ir grūti un islama klātbūtne ir praktiski nemanāma, Bursa atklāj to visā krāšņumā. Varam vērot islamticīgo ikdienas lūgšanas pat parkos un skvēros, sievietes, kas nēsā lakatus un vasaras svelmei netipiskus garos “mēteļus”, kombinētus ar gariem svārkiem vai biksēm. Kad novelkam kurpes, mums tiek atdarītas durvis mošejā. Meitenēm tiek izdalīti lakati un gari “lindraki”, lai ar saviem svētvietai nepiedienīgajiem ķermeņa atkailinājumiem netraucētu Allaha lūdzējus. Vienīgi mošejas uzraugam zināmu iemeslu dēļ viens no “Kalves” puišiem tiek ietērpts meitiešu brunčos…
Tautas teiciens vēsta: “Kur prieki, tur asaras.” Lielais fināla konkurss kļūst par pamatīgi rūgtu darvas pilienu “Kalves” salīdzinoši medainajā ceļojumā. Fināla trīs deju straujajam maratonam (“Baltu puķu guni kūru”, “Es gulēju maigu miegu” un “Audēju deja”) jūtamies gan fiziski, gan emocionāli tik gatavi, cik vien tas iespējams. Izbaudām pēdējās sekundes aizkulisēs pirms došanās žūrijas un pārpildītās skatītāju zāles un televīzijas kameru priekšā. Atskanot pirmajām taktīm, iekšēji sastingstam kā iemesti ledus aukstā ūdenī – tā skan lēnākā tempā nekā iepriekšējos koncertos. Diemžēl tik palēninātā ritmā latviešu deju soļi un lēcieni nav “izstiepjami”. Jūtamies pazemoti gan uz skatuves, gan noejot no tās un saprotot, ka ar festivāla organizatoriem cīnīties tobrīd nevaram. Novilkušiem koncerta tērpus, nesagaidot konkursa beigas, nekavējoties jāsēžas autobusā, lai mērotu 543 kilometru garo mājupceļu uz Antālijas lidostu. Sirdīs paliek sarūgtinājums un vilšanās, ka festivāla organizatoru ambīciju un politikas dēļ tika liegts vienīgais, ko “Kalve” patiesi vēlējās – dāvāt dejotprieku sev, žūrijai, citiem kolektīviem un pasaulei. Mēs nealkām pēc uzvaras, tikai šā mazumiņa, kuru mums apzināti liedza… Latvieši ir spīta un neatlaidības pilni panākt UNESCO atbalstītā Bursas festivāla publisku atvainošanos par “nejaušo” incidentu, aizstāvot TDA “Kalve” un tautas kultūras vārdu.
13. jūlija pusdienlaiks, esam atgriezušies Latvijā. Zemē, kurā vēl joprojām ir netipiski auksts un līst, tomēr gaiss te spirdzinoši smaržo pēc brīvības un mājām. Un atmiņās par braucienu, kas, par spīti visam, bijis lielisks.
TDA “Kalve” saka mīļu paldies visai kuplajai atsaucīgo labdaru un labvēļu saimei, kas padarīja iespējamu šo gada lielāko notikumu, īpaši savai universitātei.
