Par Kaukāza aitu suņiem dzirdēts ne mazums baisu nostāstu. Tā ir ļoti sena šķirne.
Par Kaukāza aitu suņiem dzirdēts ne mazums baisu nostāstu. Tā ir ļoti sena šķirne. Kaukāzā gani šos suņus audzēja jau kopš seniem laikiem un turēja ganāmpulka aizsargāšanai pret vilkiem, lāčiem un laupītājiem. Mūsdienās cilvēki bieži vien īsti nezina, kā būtu jāizturas pret šo suni, kas “kaukāzietim” vajadzīgs, lai tas varētu pilnvērtīgi attīstīties un nenotiktu nepatīkami pārpratumi.
Jelgavas kinologu kluba “Sarbona” vadītāja Jolanta Pantelejeva zināja stāstīt, ka “kaukāzietis” ir ļoti sarežģīta šķirne, kas pēc savas sūtības ir gans. Kaukāza aitu suns labi orientējas savā teritorijā, tāpēc bieži vien šīs šķirnes pārstāvjus izmanto kā sargus, taču ir jāievēro ļoti daudzi priekšnoteikumi, lai suņus par tādiem izaudzinātu.
Savā dzimtenē Kaukāzā “kaukāziešiem” ir iespējas klejot pa plašumiem, cik vien tiem tīk, bet pie mums bieži nākas redzēt suņus, kas dzīvo ierobežotos apstākļos bez iespējām normāli attīstīties.
“Kaukāzieši” var dzīvot ārā, labi pacieš Latvijas klimatu, nepieprasa delikateses un ir apmierināti arī ar parastu ēdienu, taču tiem jānodrošina pienācīgi apstākļi, kas atbilst šo suņu prasībām, – iespējas pilnvērtīgi izkustēties.
Ja esat izvēlējušies “kaukāzieti”
Ļoti bieži potenciālie saimnieki izdara kļūdu, izvēloties tos kucēnus, kas šķiet visdusmīgākie. Tā ir nepareiza taktika vispār, kur nu vēl ar “kaukāzieti”. Kucēns nekādā gadījumā nedrīkst būt dusmīgs, jo, kad tas izaugs, var rasties problēmas, suns vēlēsies uzspiest savas līdera pozīcijas. Kucēnam jābūt atraktīvam un jāinteresējas par apkārt notiekošo.
“Daudz vieglāk par Kaukāza aitu suņiem ir apmācāmas kuces, tās arī ģimenē iekļaujas daudz labāk,” stāsta J.Pantelejeva.
Izrādās, ka pēdējo piecu gadu laikā apmācības kursus beiguši tikai ap divdesmit “kaukāziešu”. Arī darba spēju pārbaudēs šīs sugas suņus neizmanto, jo nepieciešama neizmērojama pacietība.
Morāli patmīlīgais četrkājis
Iebraucot kādās mājās tepat Jelgavā un izdzirdot dažus rējienus, ieraugām trīs lielus, skaistus un labi koptus Kaukāza aitu suņus, kas nebūt neizskatās ne draudīgi, ne neaprēķināmi. Gluži otrādi – tie šķiet miermīlīgi un visnotaļ apmierināti ar dzīvi.
Saimniece Laila Plīta ar prieku un lepnumu stāsta par saviem suņiem. Viņa ir pārliecināta, ka tikai cilvēks vainojams, ja suns ir agresīvs. “Kaukāzieši” pēc dabas ir morāli patmīlīgi suņi. Lai pret viņu prasmīgi izturētos, saimniekam jābūt psiholoģiski ļoti stipram un pacietīgam. Tad “kaukāzietis” augs mīļš, uzticīgs, labs sargs un sapratīsies ar bērniem.
Lai arī kādas būtu mūsu domas par Kaukāza aitu vai kādas citas šķirnes suņiem, atcerēsimies Antuana de Sent – Ekziperī vārdus: “Mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši” un neaizmirsīsim, ka dzīvnieki visbiežāk ietekmējas no mums pašiem, cenšas iedraudzēties, atdarinot mūs, seko mums ikdienas gaitās, uztver pozitīvo un negatīvo no mūsu dzīves.
