Par specializētā jauniešu sociālā aprūpes centra «Ziedkalne» iemītniekiem apkārtējo domas dalās.
Par specializētā jauniešu sociālā aprūpes centra “Ziedkalne” iemītniekiem apkārtējo domas dalās. Bet dažs jelgavnieks pat nezina, ka Vilces pagastā dzīvo jaunieši, kam ikdienā ir mazliet īpašākas vajadzības nekā citiem. “Ziņas” viesojas Ziedkalnē, lai par viņu sadzīvi uzzinātu ko vairāk.
Jau iebraucot sociālā aprūpes centra teritorijā, mūs sagaida priecīgas meitenes, kas tūlīt norāda ceļu uz “direktora māju”. Tur direktors Andrejs Nīmanis “Ziņām” pastāsta par centra jauniešiem, iepazīstinot arī ar vadošajiem darbiniekiem. “Ziedkalnē” dzīvo 150 jauniešu vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit gadiem. Vīriešu un sieviešu skaits ir aptuveni vienlīdzīgs. Centrā strādā 84 darbinieki, bet vēl 34 nodarbināti amatu savienošanas kārtībā. Vidējā darbinieku alga, pēc direktora vārdiem, ir 90 latu, tam tiek izlietoti ap 60 procentu no kopējā iestādes budžeta, kas pārsniedz 300 tūkstošus latu gadā.
Iemītnieki ir klienti
Darbinieki jauniešus sauc par klientiem. “Esam izstrādājuši iekšējās kārtības noteikumus, ir izveidotas detalizētas shēmas, pēc kurām risinās centra darbība,” saka A.Nīmanis. Pēc īpašām shēmām tiek uzskaitīts, no kurienes uz kurieni dosies un cik ilgi klients būs prom. Visas darbības tiek apstiprinātas ar parakstiem.
Lai gan “Ziedkalnē” pēdējos gados izstrādāta stingra sistēma, direktors ar pārliecību apgalvo, ka viņu darbā nozīmīgākais ir klients. “Ja jaunietis ir invalīds, viņš prasa sapratni, mums jāņem vērā viņa īpašās vajadzības,” saka A.Nīmanis, uzsverot arī darbinieku profesionālitāti, zināšanas un pieredzi, kas nepieciešama komunikācijā ar iemītniekiem.
Direktora vietnieks saimnieciskos jautājumos Elmārs Zalāns noraizējies par līdzekļu trūkumu. Repšes valdības laikā par 27 tūkstošiem latu samazinātas dotācijas remontiem, tāpēc nevarot centrā izveidot ES standartiem atbilstošus apstākļus.
Jaunieši strādā
Pa centra telpām “Ziņas” izvadā Brigita Briede. Viņa “Ziedkalnē” strādā jau divdesmit vienu gadu, tagad vada darbu puišu un meiteņu rehabilitācijas nodaļās un atbild par jauniešu brīvā laika pavadīšanu. Viņa pastāsta, ka jaunieši centrā ierodas no ģimenēm un citiem aprūpes centriem. Lielākā daļa zēnu pieņemti darbā par palīgstrādniekiem uz 0,15 – 0,20 slodzēm, bet vasarā daudzi strādā arī tuvējās zemnieku saimniecībās. Sākumā gan darba devējam jāatbrauc uz centru, jāizrunājas ar nākamo darbinieku, un tikai pēc mediķu atzinuma jaunietis var doties strādāt pie zemnieka. B.Briede atklāj, ka arī “Ziedkalnes” darbinieki reizēm savās saimniecībās algo centra iemītniekus.
“Ziņas” pārliecinās, ka jauniešiem darbs patīk. Edvīns strādā par pastnieku sociālās aprūpes centrā. Līdztekus ikmēneša kabatasnaudai Ls 7,50 apmērā puisis par darbu saņem arī algu nedaudz vairāk par desmit latiem. Par vairākus mēnešus krāto Edvīns nopircis televizoru un mūzikas centru. Viņš “Ziedkalnē” dzīvo jau desmit gadu. Nesen mēnesi viesojies pie radiem Vācijā, bet nākamgad jau plāno braucienu uz ASV un Izraēlu. Tur Edvīnam dzīvo brālis, kas uzaicinājis viņu ciemos.
Savs upeņu lauks
Klientiem tiek piedāvāti vairāki nodarbību veidi. Jaunieši paši var izvēlēties, nodarboties ar sportu, rokdarbiem vai strādāt centrā. Sociālā aprūpes centra zemē iekārtots upeņu lauks. Tajā jaunieši var praktizēties lauku darbos, bet pēc ogu novākšanas iesaistīties ievārījumu gatavošanā. “Darba terapijā” viņi darbojas šūšanas pulciņā, kur izšuj sedziņas un spilventiņus, bet var darināt arī grīdas paklājus vai adīt. Ilmārs ada zeķes un citus apģērbus, ko izstādēs ļaudis labprāt iegādājas. Uz jautājumu, vai ir ko uzadījis arī sev, puisis noteic, ka pēdējā izstādē Zviedrijā atkal visi darinājumi pārdoti. Tagad Ilmārs ada zeķes un vesti, bet jau pēc dažām dienām viņš brauks ciemos pie mammas pavadīt vasaras nogali.
Nedēļas nogalēs – diskotēkas
Brīvā laika pavadīšanai centrā iekārtota kapela, kur vairākas reizes dienā jaunieši var lūgt Dievu vai vienkārši pabūt klusā un mierpilnā vietā.
Katru nedēļas nogali darba instruktora Arta vadībā klienti izklaidējas diskotēkās, skatās videofilmas. Jāpiebilst, ka arī “Ziņu” vizīte tiek iemūžināta videolentē. Visi pasākumi veido “Ziedkalnes” iekšējo dzīvi, kas tiek atspoguļota Arta veidotā dienasgrāmatā. Filmēti tiek arī Ziemassvētku, Jaungada un Lieldienu pasākumi, bet filmas pēc tam var noskatīties gan paši jaunieši, gan draugi citos aprūpes centros Latvijā un Zviedrijā.
Pirms pāris nedēļām notikušajā popielā piedalījušies ap divdesmit jauniešu, attēlojot gan pašmāju, gan ārzemju mūzikas zvaigznes. Direktors jau apsolījis, ka pirmo trīs vietu ieguvēji varēs doties uzstāties uz Zviedriju, kur pirms diviem gadiem būts starptautiskā deju festivālā.
Vakaros durvis slēdz
Sertificēta psihiatre Daina Dreimane ir centra vecākā medicīnas māsa. Viņa pastāsta, ka vasarā medicīniskā palīdzība jāsniedz tikai atsevišķos gadījumos, kad jaunieši gūst sadzīviskus nobrāzumus vai grieztas brūces peldoties. Viņa atzīst, ka reizēm ar klientiem gadoties arī pa kādam konfliktam, bet tos parasti izdodas atrisināt.
Jautāju, kā ir ar jauniešu seksuālo dzīvi, jo puiši un meitenes mīt atsevišķās ēkās, ko vakaros jau pulksten 20 slēdz. Kontracepcijas līdzekļi pie medicīnas personāla gan esot pieejami, bet kopā centrā dzīvo tikai viens pāris. B.Briede stāsta, ka jaunieši vasarā varot tikties ārā, bet vēlmes par kopdzīvi jāizsaka direktoram. Daudzus iemītniekus neapmierina tas, ka ēkās elektrība tiek atslēgta jau 23 vakarā. “Citreiz labas filmas tikai ap šo laiku sākas,” par TV skatīšanās ierobežošanu skumst Edvīns.
Vēlas tikties ar radiniekiem
Pēc centra apskates rodas pārliecība, ka “Ziedkalnē” dzīvo pavisam parasti jaunieši, kam vienkārši ir mazliet citādas vajadzības. Sadzīves apstākļi ir labi, istabiņas tiek remontētas ik pa trim gadiem, to iekārtojums ir atbilstošs katra vēlmēm, turklāt raizes nesagādā arī klientu nodarbinātība. Vasarā iemītnieki vismaz divu aprūpētāju pavadībā dodas peldēties, brauc ciemos uz citiem jauniešu centriem vai apmeklē radiniekus. Andris, kam nākamgad paliks trīsdesmit gadu, ar “Ziņu” palīdzību vēlas atrast savus tuviniekus. Direktors gan piebilst, ja vecāki no sava bērna atteikušies, centra darbiniekiem nav likumisku tiesību viņus meklēt. “Labāk vienreiz pateikt, ka vecāki no viņa atteikušies, nevis nemitīgi dot cerību,” mazliet skarbi saka A.Nīmanis. Daudziem šīs ir vienīgās mājas, tāpēc centra administrācijas mērķis ir panākt, ka “Ziedkalnē” jaunieši var dzīvot līdz trīsdesmit piecu gadu vecumam. Pēc tam viņiem jāpārceļas uz citu sociālās aprūpes iestādi.
