Darbu steigā trūkst laika padomāt par cilvēkiem, kas bijuši ļoti nozīmīgi gan dzīvē, gan akadēmiskajā karjerā.
Darbu steigā trūkst laika padomāt par cilvēkiem, kas bijuši ļoti nozīmīgi gan dzīvē, gan akadēmiskajā karjerā. Man tāds bija disertācijas zinātniskais vadītājs profesors Benjamiņš Treijs. Drīz būs divi gadi, kā viņš aizgājis aizsaulē. Reiz, gaidot lidmašīnu Briseles lidostā, dažās stundās, bet, kā saka, vienā elpas vilcienā, uzrakstīju šo rakstu, kas reizē būs daļa no mana atmiņu stāstījuma, kas tiks publicēts profesora deviņdesmit gadu atcerei veltītajā grāmatā.
Ir teiciens, ka vecāki bērnam dod dzīvību, bet skolotājs audzēkņiem – spārnus. Šie vārdi lielā mērā raksturo to, kas manā dzīvē bijis profesors Benjamiņš Treijs. Profesoru pazinu 29 gadus. 1973. gadā, kad ar izcilību absolvēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultāti un izturēju konkursu aspirantūrā, par mana zinātniskā darba vadītāju kļuva ekonomikas zinātņu doktors Benjamiņš Treijs no Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta. Tagad es bieži esmu akadēmijā un, ejot garām liftam, daudzreiz atceros viņu un mūsu daudzās tikšanās šīs ēkas astotajā stāvā. Tur profesoram bija mazs kabinetiņš, kurā tik tikko ietilpa rakstāmgalds un plaukts ar grāmatām. Apmeklētājam atlika vien šaura vietiņa. Varbūt tāpēc lielāki rakstīšanas darbi notika vai nu pie profesora mājās, vai vēlāk Jelgavā Lauksaimniecības akadēmijā.
Pirmajai tikšanās reizei biju gatavojusies nopietni. Braucot uz Rīgu, vēlreiz pārdomāju diplomdarba saturu. Uzskatīju, ka esmu diezgan gudra matemātisko metožu pielietošanā kultūraugu ražību ietekmējošo faktoru novērtēšanā, tādēļ mēģināšu pārliecināt savu vadītāju par tematu, kas cieši saistīts ar šo metožu izmantošanu. Pēc manas, kā pašai likās, ļoti pārliecinošās runas Benjamiņš Treijs teica, ka ar ražības pētīšanu vien disertācijā būs par maz, varbūt es varot ņemt lauksaimniecības uzņēmumus un tad pētīt faktorus, kas ietekmē to attīstību. Jau pirmajā tikšanās reizē profesors uzsvēra, ka daudz būs jāstrādā patstāvīgi un lai es ielāgojot, ka zinātne ir vēl trakāka par greizsirdīgu sievu – tai vienmēr jābūt pirmajā vietā, tikai pēc tās var nākt citas aizraušanās un pat mīlestība. Šie vārdi man stipri “iesēdās” prātā. Kad pēc diviem gadiem savam vadītājam un viņa kundzei nesu ielūgumu uz kāzām, dūša bija papēžos. Uzbraucu ar liftu Zinātņu akadēmijas astotajā stāvā, aizgāju līdz profesora durvīm un braucu atkal lejā. Tomēr lieta bija nopietna. Jaunais, daudzsološais LLA Matemātikas katedras asistents Pēteris Rivža man stipri patika, un galu galā kāzas jau bija sarunātas. Neatlika nekas cits, kā saņemt drosmi un izstāstīt patiesību. Profesors ilgi raudzījās pāri briļļu stikliem un domīgi teica: “Ko tad nu vairs! Apsveicu, bet ar bērniem gan vajadzētu pagaidīt.”
Kā lidot nolidoju lejā, sirds laimē un satraukumā sitās. Viss kārtībā, var precēties! Tiekoties ar Pēteri, šo sarunu izstāstīju visos sīkumos. Sak, dalīta atbildība tomēr ir vieglāka. Vecākā meita Laura mums piedzima, kad jau strādāju pie otrās disertācijas – pēc deviņiem gadiem. Tagad gan liekas, ka tas varēja būt kaut drusku agrāk. No profesora toreiz saņēmu lielu rožu pušķi un ļoti jauku apsveikumu.
Nevis slinkojot un pūstot
Plašo domubiedru loku un lielo cieņu, ko baudīja Benjamiņš Treijs, es izjutu profesora 60 gadu jubilejas svinībās Zinātņu akadēmijas Šēžu zālē. Tur satiku slaveno Igaunijas akadēmiķi Mihailu Bronšteinu un daudzas citas kaimiņvalstu ekonomikas un matemātiskās statistikas zinātnes slavenības. Vēl jāpiebilst, ka profesoram liels draugs bija viens no slavenākajiem Krievijas Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidentiem Aleksandrs Ņikonovs.
Bejamiņa Treija brīvo garu nebija spējušas iedragāt 1959. gada represijas pret tā sauktajiem nacionālkomunistiem. Dziļi sirdī viņš ļoti pārdzīvoja Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktora Paula Dzērves mīklaino bojāeju autoavārijā. Profesors teica, ka cerot, ka es piederēšot tai laimīgajai zinātnieku paaudzei, kurai nevajadzēs atteikties no saviem vārdiem. Interesanti, ka toreiz, 1974. gadā, profesora 60. dzimšanas dienas svinību kulminācijā mēs visi, kājās stāvot, nodziedājām “Nevis slinkojot un pūstot”.
Piedāvājums Jelgavā
Mans aspirantūras laiks sakrita ar pagriezienu Benjamiņa Treija dzīvē. Proti, jaunais Ekonomikas fakultātes dekāns Voldemārs Strīķis viņam piedāvāja vietu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Laimīgā kārtā viņš šo piedāvājumu pieņēma un sāka pasniegt studiju priekšmetu “Lauksaimniecības uzņēmumu saimnieciskās darbības analīze”. Tā Jelgava ieguva izcilu zinātnieku un pedagogu, kas kļuva par Ekonomikas fakultātes zinātnes pīlāru. Viņš fakultātē ieviesa sadarbību ar tolaik ekonomiski nozīmīgo Valsts plāna institūciju, Latvijas Valsts universitātes, Lietuvas un Krievijas zinātniekiem. Tas bija laiks, kad kopā ar Benjamiņu Treiju fakultātes zinātnisko domu vadīja profesori Jānis Vanags, Ervids Grinovskis, Voldemārs Strīķis, Alberts Krastiņš, Ārija Žukova, Austra Brigmane, Aina Ratkeviča, Arturs Pūkainis, Antons Danilāns, Alberts Dzalbe un citi.
Tagad, kad pati esmu profesore, cenšos turēties pie tām vērtībām, kas bija svarīgas manam zinātniskajam vadītājam. Pirmkārt, respektēju studenta, maģistranta vai doktoranta vēlmi un centienus zinātnisko pētījumu izvēlē, jo tad viņam ir lielāka darba motivācija. Otrkārt, jāsaprot, ka zinātniskais vadītājs nav tikai kļūdu labotājs, bet arī personība, kurai jaunais cilvēks uzticas un kuru respektē. Ir jācenšas attaisnot šo uzticību, kā arī uzmundrināt un atbalstīt jauno kolēģi, ja gadās kāds grūts brīdis. Ir jābūt kā trešajam plecam – cilvēkam, kas nekad neatteiks dot padomu.
Treškārt, profesors mācīja, ka kritika bez konstruktīviem priekšlikumiem, ko un kā darīt, ir tikai tukša pļāpāšana. Es nekad neesmu dzirdējusi, ka profesors būtu izteicies nicinoši par kādu kolēģi, studentu vai aspirantu.
Jau no paša rīta
Mums, aspirantiem, ļoti patika strādāt profesora dzīvoklī tagadējā Valdemāra ielā. Tur bieži sestdienās un svētdienās notika zinātnisko rakstu un atskaišu gatavošana. Es kā cītīga aspirante sestdienas rītā jau pusdeviņos biju klāt. Tolaik nemaz prātā neienāca, ka profesoram ar kundzi taču vajadzētu ļaut ilgāk pagulēt, mierīgi iedzert rīta kafiju, vienkārši pabūt kopā. Nē, abas brīvdienas mēs rēķinājām un rakstījām, svītrojām un atkal rakstījām. Profesors man iemācīja, ka katrs raksts sākas ar smalki izstrādātu plānu, kas tiek rakstīts uz lielām lapām un tad no visām pusēm papildināts.
Darbs sestdienās un svētdienās profesora mājās ir iegūlies spilgtā atmiņā. Pirmkārt, redzot profesoru mājās, ģimenē, viņš man kļuva tuvāks, labāk saprotams. Otrkārt, daudz ko mācījos sadzīvē – galda klāšanā, kulinārijas noslēpumos, arī attieksmē pret tuviniekiem. Par to man jāsaka pateicība profesora dzīvesbiedrei elegantajai un šarmantajai docentei Valērijai Hriščanovičai. Docente un viņas māte mūs, aspirantus, uzņēma kā ģimenes locekļus. Visi tika sagaidīti un pavadīti ar siltu tēju un kaut ko garšīgu.
Vasarās profesors aspirantus aicināja arī uz savām tēva mājām “Liel – Dakariem” Vidzemē Tirzas pagastā. Tagad tās, pateicoties profesora mazdēlam Nilam, veiksmīgam uzņēmējam, ieguvušas vēl varenāku skatu. Viņš finansējis arī minētās atmiņu grāmatas par Benjamiņu Treiju izdošanu.
Reiz profesors man rādīja savu pirmo, vēl Latvijas Universitātes studenta gados rakstīto zinātnisko darbu “Par kooperāciju”, kas ieguva Kristapa Morberga stipendiju, par kuru viņš esot nopircis pirmo mēteli. Šis Latvijas Universitātes lielākais mecenāts un bagātais būvuzņēmējs jaunībā no savām tēva mājām Vidzemē uz Rīgu atnāca kājām. Smagā darbā viņš ieguva turību. Līdzīgi izcilību zinātnē sasniedza Benjamiņš Treijs. Tagad, kad pati esmu K.Morberga prēmiju piešķiršanas komisijas locekle, man šis profesora ar roku rakstītais zinātniskais darbs nāk atmiņā.
Pēdējos desmit aktīvās zinātniskās darbības gados profesors pētīja ekonomiski matemātisko metožu un skaitļošanas tehnikas iespējas lauksaimnieciskās ražošanas plānošanā. Viņš bija patiesi priecīgs par Latvijas valsts atjaunošanu. 1990. gadā Benjamiņam Treijam tika piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa nosaukums. Profesors aicināja meklēt Latvijas vietu pasaules tirgū, rosināja pētīt Somijas pieredzi un atgādināja, ka no tās jācenšas mācīties.
***
Benjamiņš Treijs
Dzimis 1914. gada 16. augustā Krievijā Samāras guberņā.
Miris 2002. gada 19. decembrī Rīgā.
1931. gadā absolvē Cesvaines ģimnāziju.
1937. gadā absolvē Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultāti.
1972. gadā iegūst ekonomikas zinātņu doktora grādu.
1992. gadā – habilitētā zinātņu doktora grādu.
1958. – 1973. gadā – LPSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktora vietnieks.
1973. – 1993. gadā – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātes Lauksaimnieciskās ražošanas vadīšanas katedras, vēlāk Ekonomikas katedras profesors. 1990. gadā – Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Lauksaimniecības un Meža zinātņu akadēmijas goda loceklis.
Pētījis kooperāciju, pašizmaksas, rentabilitātes, lauksaimniecības uzņēmumu darbības optimizācijas un saimnieciskās analīzes jautājumus. Izstrādājis matemātiskās plānošanas metodes.
