Ap Sv.Annas baznīcu iekopts krāsām un aromātiem bagāts dārzs. To ierīko un aprūpē vairākas draudzes sievietes, bet galvenā dārza saimniece ir Zinaīda Ozoliņa.
Ap Sv.Annas baznīcu iekopts krāsām un aromātiem bagāts dārzs. To ierīko un aprūpē vairākas draudzes sievietes, bet galvenā dārza saimniece ir Zinaīda Ozoliņa. Viņa mazliet vēsā un vējainā sestdienas rītā “Ziņas” izvadāja pa puķu un krūmāju ieskautām takām.
Baznīcas dārzs pamanāmāks garāmgājēju acīm kļuvis kopš šā pavasara, kad korists Edgars kādā dienā pāraugušos ceriņus nozāģējis līdz ar zemi. “Baznīca jau labu laiku no ielas nebija redzama,” saka Ozoliņas kundze, piebilstot, ka turpmāk tikšot atstāti daži ceriņi, kas kopti un veidoti ar savām krāsām un ziedu aromātu priecēs dārza apmeklētājus.
Stādījumus novērtē ārzemnieki
Sākot mūsu ceļojumu pa svētvietas dārzu, Zinaīda Ozoliņa pastāsta, ka parasti gan augu ziedu bagātību vairāk novērtē tieši pašmāju un ārzemju ekskursanti. Jelgavnieku vidū esot maz dārza skaistuma cienītāju, bet sevišķi vienaldzīgi pret baznīcas apstādījumiem izturoties draudzes cilvēki.
Dārza saimniece pateicīga Birutai Freimanei un Mudītei Galiņai par samteņu dēstiem, bet ik pavasari stādus no savām saimniecībām baznīcas dārza ierīkošanai atvēl arī Biruta Strazdiņa, Regīna Fridrihsone un Biruta Būmane. Diemžēl draudzē ir maz cilvēku, kas nebaidās arī savu roku pielikt dārza veidošanā un uzturēšanā. “Erita Stankus un Zenta Miglāne – tās ir sievietes, kas ienāk dārzā un palīdz,” teic Zinaīda Ozoliņa.
Gandrīz visus stādījumus izveidojusi pati pensionētā kundze. Viņa Sv.Annas draudzi par savējo uzskata jau kopš 1920. gada, kad pēc piedzimšanas nokristīta. Astoņdesmito gadu sākumā sieviete devusies pensijā, tad arī nopietnāk pievērsusies baznīcas dārza uzturēšanai. Dzīves pagurušās kājas jau tagad liek domāt, vai arī nākamajā gadā varēs savu darbu veltīt dārzam. Bet šajā vasarā Zinaīda Ozoliņa darbīgi rosās.
Efeju krāšņums un posts
Mūsu gājums apstājas pie baznīcas sienas. Pie tās izmisīgi pieķērušās, augšup vijas efejas. Tumšzaļie vīteņaugi sarkanīgi senajiem mūriem piešķir romantisma pilnu izskatu. Gluži kā filmās par dienvidu pilīm. Bet dārzniece teic, ka arhitekti jau pirms vairākiem gadiem ieteikuši efejas no sienām noņemt, jo stīgojošie augi to bojā, spraucoties starp ķieģeļiem. Laukumu gar baznīcas sienu speciālisti ieteikuši nobērt ar šķembām, lai mazinātu ārējo apstākļu kaitīgo ietekmi un paildzinātu mūru mūžu.
Tikmēr pēc kapmiršu apskates mūsu acis pievēršas rozīgām vasaras kāršrozēm, smaržīgiem ališu klājieniem un nogrieztu īrisu stādījumiem. Saimniece skumji pastāsta, ka īrisi šajā vietā aug jau divpadsmit gadu. Ceriņkrāsas, tumšzili, brūni samtaini un dzelteni ziedi ik vasaru nesteidzīgi rāda savu skaistumu mierīgu pastaigu cienītājiem, tomēr “tie būtu jāizretina un jāpārstāda”. “Ja atrastos kāds uzņēmīgs cilvēks, kas varētu šo darbu paveikt…” cerīgi teic Ozoliņas kundze. Nosaku, ka varbūt Jelgavas saimniekiem varētu rasties interese sakopt īrisu stādījumus, par to saņemot stādus pilsētas dobju iekārtošanai.
Strūklakas vietā aug mārtiņrozes
Asfaltētā celiņa malā lepni izslējušās vairākas tūjas. Zinaīda Ozoliņa atklāj, ka arī tās vajadzētu paretināt un turpmāk veidot, citādi to ēnā kautrīgi pazūd krāšņās veigēlas atkārtoti uzplaukušie ziedi. Kundze smaidot klāsta, ka baznīca kādreiz skaisto strūklaku vairs nevarējusi uzturēt, tāpēc bedre aizbērta un nu tajā “rudenim gatavojas” mārtiņrožu puduri. Krūmāju fonā dižojas sarkanā lazda, kas ik rudeni savus apbrīnotājus palutina arī ar bagātīgu riekstu devumu. Starp krūmiem iespraukušās vēlziedes. Tās savus ziedus izrādīs reizē ar mārtiņpuķēm, veidojot kopīgu violeto toņu saskaņu. Kamēr puķu tabaka, krāšņi ziedot, bauda lietaino vasaru un apmākušos rītu, krāsu bagātību dobēs pie baznīcas ieejas veido lauvmutītes.
Asteres smaida saulei
Celiņā no mazajiem vārtiem uz baznīcu jau uzbirušas pirmās lapas. Ozoliņas kundze gatavojas tās noslaucīt, jo sestdien gaidāmas divas laulības. “Asterītes smaida pretī saulītei,” par salīkušajām rudens vēstnesēm priecājas kundze. Dārzā savu diženumu rāda arī milzīgs ozols. Tam piestiprināta plāksne “Luteram 1483 – 1883”. Mūsu gide spriež, ka tas varētu būt Lutera reformu laiks, bet ozolam kundze dotu pat 360 gadu – tieši tik, cik baznīcai.
Zinaīda Ozoliņa satraukusies par gobām, kas aizsedz skatu pretī galvenajai baznīcas ieejai. Viņasprāt, koki nozāģējami. Tad laukums pie durvīm kļūtu gaišāks, vairāk varētu iekārtot krāšņus puķu stādījumus. Pie deviņdesmito gadu sākumā par zviedru ziedoto naudu celtās sētas vārgi sevi pieteicis vītenis “klematis”, bet dažus soļus tālāk savas milzīgās violetās ziedu galvas noliekušas dālijas.
Baznīcas dārzā pagājušajā gadā visu vasaru nometnēs dzīvoja bērni. Viņi stādījumu krāšņumu baudījuši ne tikai ar acīm, bet arī ašajām kājelēm, tāpēc Ozoliņas kundze, mazliet smaidot, noteic, ka šogad nometne bijusi vien desmit dienu.
Vajag vīrieša roku palīdzību
Blakus bibliotēkas ēkai lepni aug kastaņa. Gadu gaitā jau vairāki zari nokaltuši. “Tos vajadzētu izzāģēt, arī dzīvības koku retināšanai nepieciešamas spēcīgākas rokas,” saka darbīgā pensionāre. Taujāju, vai palīgos vīrieša cilvēku nemaz neesot, bet Ozoliņas kundze pajoko, ka kungiem vairāk darbu draudzes valdē. Viņa uzteic Hariju Reinbergu, kas regulāri izpļauj dārzu un apgriež krūmus.
Draudzē esot ap 1200 dalībnieku, bet ikgadējo ziedojumu baznīcai maksā tikai kādi piecsimt. Katru gadu dievnamā kristīti tiek aptuveni simt cilvēku, bet dārza saimniece teic, ka “jauniņie kaut kur pazūdot”. Negribēdami noticēt, ka daudziem cilvēkiem baznīca ir tikai ķeksītis viņu sasniegumu ceļā, lēni dodamies uz dārza izeju. Dārzniece vēl norāda uz pārziedējušām margrietām, kas nu jau nogriežamas, vēl skatu saista koši dzeltenas lilijas, bet svētvietas bijīgo attieksmi vēlreiz rada paparžu puduri un efejas. Uzturoties Sv.Annas baznīcas dārzā, var mierīgi padomāt par garīgās un laicīgās pasaules saskaņu un to, cik tajā nozīmīga vieta ir mums katram.
