Par baznīcas saikni ar cilvēku, kas savureiz ieklīst garīgajā namā, runāts un domāts daudz.
Par baznīcas saikni ar cilvēku, kas savureiz ieklīst garīgajā namā, runāts un domāts daudz. Vieni svēti tic, ka baznīca ir saikne starp Dievu un cilvēku, bet citi pārliecināti, ka kristietība un baznīca bizness vien ir.
Pēdējā doma mani sāka urdīt pēc tam, kad kāda Sv.Annas baznīcas draudzes locekle skumīgi stāstīja, cik pavirši attiecībā pret lūgšanu namu esot kļuvuši ļaudis. Tur no draudzes tūkstoš divsimt cilvēkiem ikgadējo ziedojumu maksājot vien labi ja puse ticīgo. Gada ziedojuma summa, ko man jau nu ļoti gribas par nodevu dēvēt, esot sešarpus latu gadā. Tiesa gan, šo summu maksājot vien kādi piecsimt draudzes cilvēku. Luterāņu evaņģēliskajai baznīcai savai virsvadībai jeb Konsistorijai savukārt par katru draudzes locekli esot jāmaksā pusotrs lats.
Pēc maziem matemātiskiem aprēķiniem var secināt, ka baznīca no draudzes ļaudīm gadā iekasē ap 3250 latu. No tiem Konsistorijai jāatvēl 1800 latu. Sv.Annas draudzē gan esot kārtība, ka par divu gadu ziedojuma naudas nemaksāšanu ticīgais no draudzes tiek izslēgts.
Šīs naudas lietas vēlreiz man liek domāt, cik nozīmīga baznīcai mūsdienās ir cilvēku ticība Dievam un cik ļoti lielā mērā baznīca ir atkarīga no naudas. Kamēr luterānisma piekritēji un atbalstītāji samierinās ar vienkāršību ticības lietās, par nozīmīgāko uzskatot ticību, nevis tās apliecinājuma krāšņumu, citās lielākajās kristietības konfesijās valda jau krietni ekonomiskāk tendēti noteikumi. Līdztekus gada ziedojumu maksām vai katram kristietim teju obligāti jāiegādā kāds koka “štruntiņš” vai literārs garadarbs. Apelējot pie baznīcnieku sirdsapziņas par elkdievību un citām “nepareizi orientētām nodarbēm”, baznīcās tiek pārdotas bildītes un suvenīri. Grāmatu kalni un sveces, krustiņi un citi nieki ir katra dievnama suvenīru tirgotavas “ejošākās” preces.
Šoreiz nav runa par to, kur baznīcā noslēpies kases aparāts, bet gan par to, cik nozīmīgi ticības uzturēšanā ir šie dažkārt zemas kvalitātes aksesuāri. Baznīca man līdz šim bijusi vieta, kur pabūt vienatnē, kur var izjust ko garīgu un mierīgi parunāt ar sevi par savas sirdsapziņas melnumiem.
Reizēm mazliet tracina doma, ka arī baznīca mūsdienu kapitālismā pārvēršas par lētu tirgu. Tikai der atcerēties svētajos rakstos minēto, ka to, ko par mūžīgo dzīvošanu dēvē, par naudu nopirkt nevar.
