«Jaunmuiža», «Vidiņi», «Uzkalniņi» – trīs saimniecības Vircavas pagasta Mazlaukos – teritorijā, ko kādreiz dēvēja par kolhozu «Rosme».
“Jaunmuiža”, “Vidiņi”, “Uzkalniņi” – trīs saimniecības Vircavas pagasta Mazlaukos – teritorijā, ko kādreiz dēvēja par kolhozu “Rosme”.
“Rosmes” tur vairs nav, bet rosība turpinās. “Zemgales Ziņas” viesojās trīs dažādās Mazlauku saimniecībās ar atšķirīgu apsaimniekojamo hektāru un lopu skaitu, atšķirīgu attieksmi pret kredītiem, bet līdzīgu attieksmi pret darbu un dzīvi.
Pirmā saimniecība, kurā pieturam, ir “Jaunmuiža”. Par to jāsaka – divas vienā, jo “Jaunmuižā”, tā teikt, dzīvo arī “Lāčplēsis” (tā ir otra zemnieku saimniecība, kas kooperējusies ar “Jaunmuižu”). Šīs apvienības saimnieki Juris Jankovskis un Taiga Rafaela kopj 300 hektāru zemes, puse ir nomāta. Bēdīgākais, ka visas platības ir izkaisītas pa pagasta teritoriju. Tas prasa papildu izdevumus un izturību. Bet, kā krievi saka, – gribi braukt, nes ragaviņas.
Saimnieki Eiropas strukturālajiem fondiem iesnieguši divus projektus – fermas celtniecībai un tehnikas iegādei. Patlaban saimniecībā lopu skaits ir tuvu simtam, no tiem trīsdesmit septiņas ir slaucamas govis. Katru otro dienu saimniecība Rīgas Piena kombinātam nodod 1,2 tonnas piena.
Uz jautājumu par izglītota lauksaimnieka darba iespējām uz laukiem Taigas kundze rausta plecus. “Laukos izglītotu speciālistu noalgot nespētu pat tad, ja apvienotos vairākas saimniecības.” Īstas nepieciešamības pēc gudrā padomdevēja jau nemaz nav – ir pieejama plaša informācija par jaunāko, notiek semināri, kur gūt vajadzīgās zināšanas, un ir darba prakse.
Kolhoza laikā Taiga Rafaela kopusi divsimt divdesmit bišu saimju. Tagad mazās medus gotiņas tiek turētas tikai savam priekam. “Ja cilvēkam netrūkst stresa, bet gribas iztikt bez daktera, tad jātur bites. Tās nervozos un dusmīgos nepieņem. Nākas saglabāt mieru jebkuros apstākļos. Pieradumam jau arī savs spēks, tāpēc astoņas saimes joprojām ir,” saka Taigas kundze.
Mazlauku plašākās saimniecības apsaimniekotāja šajā pusē dzīvo sen. Piedzīvotas dažādas pārvērtības. Viņas māte kolhozā strādājusi no 1948. gada. Ģimenei nav trūcis pārbaudījumu – arī Sibīrijā būts. Taiga Rafaela, stāstot par senākiem laikiem, atzīst, ka kolhozā nav gājis slikti. Cilvēki bijuši atvērtāki attiecībām, draudzīgai kopā dzīvošanai. Un kāpēc ne – ja mājās katram ne vairāk kā viena gotiņa un pushektārs zemes. Pārējais kopīgs – viss kolhozam. “Tagad katram savs pleķītis. Tehnikas nav. Rūpju vairāk. Mazie saimniekotāji lielos varbūt tā īsti nesaprot,” spriež saimniece, sakot, ka viņi, kam saimniekošana plašāka, ar veco, kaut arī labi uzturēto tehniku, spēj apstrādāt tikai savas platības un pie vislabākās gribas nespēj palīdzēt kaimiņiem.
Smaržo pēc piena un saticības
Vidiņos divdesmit piekto gadu dzīvo Mirdza un Jānis Sergejevi. Mīļš miers plūst no saimnieces Mirdzas, viņas izaudzētajām gotiņām, ziedošajām gladiolām un sarunas ar “Ziņām”. Vienīgi zostēviņš šņākuļodams demonstrē ietekmi pār savām zosīm, atgādinādams, ka šajā pagalmā ar viņa garastāvokli ir jārēķinās.
Saruna ar Vidiņu saimnieci sākas uz lauka, kur notiek iepazīšanās ar Pērsi, Bronci un citām brūnaļām, tiek apspriesti govju raduraksti un viņu raksturs. Kaut katra ar savu iedabu, visas esot laimīgas un pienīgas. Kopš jaunā gada tās tiek slauktas ar slaukšanas iekārtu, ne Eiropas direktīvu, bet saimnieces lauztās gūžas dēļ. “Jānim ar slaukšanu gāja grūti, iegādājāmies aparātu,” stāsta saimniece, ar lepnumu rādot arī jauno piena dzesēšanas iekārtu. Par to atdota krietna summiņa. “Neesam tik bagāti, lai pirktu lietotu mantu,” atzīst saimniece. Sergejevu ģimenē ir pieci bērni, trīspadsmit mazbērnu. Visi dūšīgi uz darbu un mācīšanos. Pašu spēkiem šajos gados tapusi divstāvīga klēts, vistu kūts, pagrabs. 1934. gadā celtā guļbaļķu dzīvojamā ēka pārtapusi mūsdienīgā ēkā. Aizdevumus saimniecība nekad nav ņēmusi. Mēnesī uz Rīgas Piena kombinātu aizplūst piecas tonnas piena. Divdesmit pieci hektāri un desmit slaucamu govju dod iespējas dzīvot kā cilvēkiem. Tas nozīmē celšanos pirms pieciem no rīta, brokastu ieturēšanu pēc apdarītajiem rīta darbiem, pusdienas laika mieru, atpūtu, rosoties pie plīts vai siltumnīcā, vakaru pie lopiņiem. Atliek brīdis arī presei. Šajā ģimenē cieņā ir “Latvijas Avīze”, “Praktiskais Latvietis”, “Māja un Dārzs” un “Zemgales Ziņas”. Televīzijas piedāvātais gan nav lielā godā – bez “Panorāmas”, ko regulāri cenšas noskatīties abi, un “Hameleonu rotaļām”, kam laiku pa laikam seko Mirdzas kundze, nekas cits neesot iecienīts.
Kā īpašu notikumu Vidiņu saimniece piemin savu septiņdesmito dzimšanas dienu, kas svinēta pērn. Tam par godu izbūvēta liela viesu istaba, bet līdz ar ūdensvada ierīkošanu sagādāta arī automātiskā veļas mazgājamā mašīna. Toreiz ziedu un gardumu jūrā bijusi ieslēpusies arī mātes un vecāsmātes pateicības asara. “Mans mūžs bijis grūts, bet ļoti labs. Esmu pateicīga Visaugstākajam, ka man ir tik labi bērni,” ar saviļņojumu atzīst Mirdzas kundze.
Starp dziesmu un piena kannām
Uzkalniņos saimnieko Jānis un Mārīte Pikšeni un viņu meita Agita ar vīru Agri. Šī ir viena no tām retajām mājām Zemgalē, kur svešinieks nav nācis ar savu kārtību, tikumiem vai netikumiem. Kopš 1928. gada, kad mājas uzceltas, vienmēr dzīvojuši tikai paši. Tagad tās atjaunotas. Saimnieks Jānis Pikšens ir bijušais vidzemnieks, kas apprecējis zemgalieti, izaudzinājis trīs meitas – Sigitu, Agitu un Sanitu – un vairs sevi par īstu vidzemnieku neuzskata. “Biju aizbraucis uz to pusi, tur viss ir nolaists. Cilvēki dzer un neko nedara. Netālu ir Aloja, varētu audzēt kartupeļus, bet – ne,” stāsta Uzkalniņu saimnieks, kas brīvā brīdī labprāt pamakšķerē kādu Lielupes zivteli.
Kolhoza “Rosmes” laikā Mārīte strādājusi noliktavā, Jānis par šoferi. Patstāvīgi saimniekot sākuši 1992. gadā ar vienpadsmit hektāriem zemes. Tagad viņi ir sešdesmit piecu hektāru īpašnieki. Vecā kolhoza ferma, kas pirkta par pajām un sākotnēji domāta nojaukšanai, vēl šodien gādā četrdesmit lopiņiem pajumti. Pikšeniem ir deviņpadsmit slaucamu govju un, tāpat kā kaimiņiem, līgums par piena piegādi ar Rīgas Piena kombinātu. Par Jelgavas Piena kombinātu neviens no trim Mazlauku saimniekiem neko negrib teikt, pēc principa – ja nevari pateikt labu, tad klusē.
Reizi gadā Uzkalniņos notiekot kārtīga balle līdz pat rītam ar “dzīvo” mūziku un kārtīgu lustēšanos lielajā šķūnī. Mīļākā dziesma – “Nāk rudentiņis”. To dziedot visi. Radu ir paprāvs pulciņš – četrdesmit divi savējie. Klavieres istabā liecina, ka kādam te ar mūziku īpašas attiecības. Izrādās, kaut ko nospēlēt protot gandrīz katrs šā nama iemītnieks, bet vairāk tā ir meitas Sigitas lieta.
Kad Mārīte un Jānis sākuši saimniekot, nav zinājuši pat viselementārākās lietas. Paldies jāsaka aizsaulē aizgājušajam grāmatvedim Jānim Katinskim, kas mācījis, kā kartupeļus vagot un sienu sazārdot. “Sākumā te pat ceļa nebija. Mēs ar savu “zapiņu” ņēmāmies atspērušies, viens stūma, otrs brauca,” atceras Jānis.
Trīs vaļi, uz kuriem var turēties saimniekošana Zemgalē, pēc Jāņa domām, ir piena lopkopība, dārzeņu audzēšana un rapsis. Diemžēl viņu zeme ir mālaina, tāpēc dārzeņiem ne tik labi piemērota, savukārt rapša audzēšanai nepieciešamas lielas platības – mazākais desmit līdz piecpadsmit hektāru. Šajā pagastā zemi nopirkt tikpat kā nevar. Zemes cenas esot milzīgas: 2300 latu par hektāru. Salīdzinājumam – graudaugu audzēšana dod aptuveni 200 latu peļņu.
Kā stāsta Mārītes kundze, līdz šim saimniecība esot tikusi galā bez kredītiem, taču turpmāk, šķiet, tā vairs nevarēs, vajag attīstīt un paplašināt saimniecību atbilstoši laika garam.
Interesanti, ka šodien tik dārgā un auglīgā zeme padomju laikos bija viduvēja kolhoza īpašums. Ekonomiskais pamatojums tajos laikos bija vājāks par partijas direktīvām.
Un šā laika zīme ir tiklab atjaunotās lauku saimniecībās, kā arī bloka māju iedzīvotāju nelielajos zemes gabaliņos, kas savu iztikšanu gan dod, bet Latvijas lauku ainavā ienes pilnīgi citu akcentu.
