Latvijas integrācija ES vienotajā tirgū dod cerības uz lielāku investīciju plūsmu un vietējo uzņēmumu iespējām paplašināties ārpus Latvijas robežām.
Latvijas integrācija ES vienotajā tirgū dod cerības uz lielāku investīciju plūsmu un vietējo uzņēmumu iespējām paplašināties ārpus Latvijas robežām. Šajā sakarā pastāv bažas, vai mūsu mazajiem uzņēmumiem izdosies konkurēt Eiropas tirgū un vai valstij tiem būtu jāpalīdz.
Rūpniecības sektora attīstīšana Latvijā nav tikai abstrakts sapnis, jo tā ir nepieciešama valsts negatīvās tirdzniecības bilances uzlabošanai. Nākamajos trijos gados Latvijā dažādu projektu atbalstam plānots novirzīt aptuveni miljardu eiro jeb ap 10 procentu no 2003. gada iekšzemes kopprodukta, bet pirmais ieguvums no šīs naudas būs iekšējā pieprasījuma kāpums, kas veicinās importa palielinājumu. Ārvalstu investīcijas var būt izšķirošas rūpniecības sektora attīstībai, bet tas nenozīmē, ka tās mākslīgi jāpiesaista, dodot priekšrocības konkrētiem projektiem. Citu valstu pieredze pēc iestāšanās ES liecina, ka pievienošanās fakts nenodrošina investīciju pieplūdumu, turklāt nav iespējams prognozēt, kurās nozarēs tas notiks.
98 procenti Latvijas rūpniecības sektora uzņēmumu pieder mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) kategorijai, un to darbinieku skaits nepārsniedz 250 cilvēku. MVU tiek uzskatīti par tirgus spēlētāju grupu, kas valstī jāatbalsta īpaši, jo brīva tirgus apstākļos tiem tiek izveidotas barjeras, kas neļauj visām potenciāli sekmīgām idejām īstenoties. Latvijā nesen pieņemta MVU attīstības programma 2004. – 2006. gadam, tomēr nav skaidrs, ko valsts var darīt, lai novērstu brīvā tirgus nepilnības. Rodas iespaids, ka valsts cenšas uzlabot situāciju ar tiešu iejaukšanos tirgus mehānismu darbībā, jo programmā noteikts, ka tai jāatbalsta prioritārās nozares un uzņēmumi, kas ražo produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Uzņēmēji paši spēj novērtēt, kurās nozarēs viņi var gūt lielāku peļņu, kurās viņiem ir pieredze un kontakti.
Pašreiz programmā vērojamā pārmērīgā fokusēšanās uz vienu skaitli (nepietiekams MVU daudzums uz 1000 cilvēkiem) atspoguļo neizpratni par zemās ekonomiskās aktivitātes cēloņiem.
Kādas varētu būt tirgus nepilnības attiecībā uz MVU, kuru novēršanā valsts var iesaistīties? Parasti MVU ir īsāka kredītvēsture, mazāks nodrošinājums nekā lielajiem uzņēmumiem, savukārt bankām ir mazāk informācijas par mazo biznesu. Tas nozīmē, ka, iespējams, brīvā tirgus apstākļos bankas neizsniegs pietiekamu kredītu daudzumu MVU (problēma ir atzīta visās ES valstīs un visur eksistē valsts programmas MVU atbalstīšanai). Balstoties uz Lielbritānijas MVU programmas vērtējumiem un teorētiskiem apsvērumiem, valsts programmām nav jāsubsidē MVU ar lētākiem kredītiem. Nav arī jāidentificē prioritāras nozares. Vienīgais, kas valstij būtu jāizdara: jāatrisina problēma ar nepietiekamo nodrošinājumu, piešķirot to gadījumos, kad viss uzņēmuma īpašums nav pietiekams kredīta nodrošinājumam, ko bankas būtu gatavas piešķirt. Tādā gadījumā valsts var sadalīt risku ar bankām, prasot par to noteiktu samaksu no neatmaksātās kredīta daļas. Būtu jānorāda arī skaitliski mērķi. Piemēram, cik pieteikumiem jābūt izskatītiem gadā. Tas mudinātu Latvijas Garantijas aģentūru plašāk piedāvāt savus pakalpojumus, sasniedzot uzņēmējus, kas vēl nav izmantojuši kredītus vai nezina par šādām iespējām.
Citas tirgus nepilnības attiecas uz visām investīcijām, kas nepieciešamas biznesa paplašināšanai vietējā tirgū un ārpus Latvijas. MVU jāpārvar salīdzinoši lielākas administratīvās izmaksas, viņi nevar apiet valsts regulācijās tik viegli kā lielās firmas (lobējot, aizkavējot termiņus un algojot advokātus). Valstij būtu jāsamazina administratīvais slogs, lai ieguldītais darbs palielinātu firmu produktivitāti. Vairākās Eiropas valstīs tiek īstenotas iniciatīvas, lai nodrošinātu pieeju visiem valsts pakalpojumiem internetā.
Vēl viena tirgus nepilnība, ar ko nākas saskarties MVU un kur valsts programmas varētu spēlēt pozitīvu lomu, ir shēmu izstrāde, lai samazinātu izmaksas jaundibinātām kompānijām, kas bieži vien sākotnēji balstās uz privātiem un ģimenes uzkrājumiem. Valstij jāpalīdz risināt šo problēmu, jo ar pilnīgi jauniem projektiem saistītie riski ir pārāk augsti, lai tie varētu pretendēt uz banku kapitāla saņemšanu. Šajā jomā valstij ļoti uzmanīgi jāpieiet atbalsta shēmas izstrādei, lai nepieļautu potenciālo uzņēmēju motivācijas izkropļošanu un neuzņemtos pārāk lielu risku. MVU neveido homogēnu grupu un saskaras ar ļoti atšķirīgām institucionālām problēmām. Daļa no tiem tiek dibināti, lai no paša sākuma izmantotu iespējas eksporta tirgos – šādus piemērus varam atrast informācijas tehnoloģijā un mēbeļu ražošanā. Citi attīstās pakāpeniski, sākumā strādājot nacionālā vai reģionālā līmenī. Tāpēc pie konkrēto politikas programmu izstrādes jāveic pētījumi, mēģinot saprast, kurās jomās MVU sastopas ar problēmām, tad jānosaka institucionālā atbalsta mērķa grupas. Piemēram, veidojot kredītu garantiju shēmas un domājot par eksporta kreditēšanas iespējām MVU, jāapzinās, kur problēmas – vai pietrūkst apgrozāmo līdzekļu eksportējot, vai MVU tiek diskriminētas, saņemot eksporta finansējumu bankās? Visu valsts atbalsta pasākumu sakarā jāatceras, ka šādām programmām ne tikai jānosaka skaitliski mērķi to novērtēšanai, bet arī jāakcentē programmu pārraudzības metodoloģija un sakarā ar to veicamie pētījumi.
Saīsināti no www.politika.lv
