Dažas dienas pēc atgriešanās, kad muskuļos vēl jūt noietos kilometrus, vasaras vakara krēslu kliedējošā sveces gaismā tikos ar četriem Jelgavas jauniešiem, kas bija piedalījušies priestera Arņa Maziļevska vadītajā svētceļojumā uz Aglonu.
Dažas dienas pēc atgriešanās, kad muskuļos vēl jūt noietos kilometrus, vasaras vakara krēslu kliedējošā sveces gaismā tikos ar četriem Jelgavas jauniešiem, kas bija piedalījušies priestera Arņa Maziļevska vadītajā svētceļojumā uz Aglonu, Svētās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem, – Lauru Rozīti, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkni, Līvu Nasteviču, Valsts ģimnāzijas 11. klases skolnieci, brāļiem Juri un Ģirtu Vizbuļiem.
Juris jau Jelgavā ir pazīstams kā dziedātājs, viņš mācās Mūzikas akadēmijā, savukārt Ģirts studē jurisprudenci un strādā Jelgavas tipogrāfijā. Jaunieši sevi neuzskata par čakliem baznīcā gājējiem, bet svētceļojums uz Aglonu – tas gan ir kaut kas tāds, ko nevar laist garām. Visi tajā piedalījušies jau vairākus gadus.
Kurš vairākus simtus kilometru garajā ceļā bija skaistākais brīdis?
Laura: Ieejot Aglonā. Kad pagājām garām ceļazīmei “Aglona”, daudzi raudāja. Pat zēni. Šis bija mans pirmais svētceļojums, kad es neilgojos pēc mājām. Gan jāpiebilst, ka gājām kopā ar mammu.
Ģirts: Skaisti bija arī bazilikā, kad visa grupa nometāmies ceļos. Sajūta tāda jocīga, ka nevar izskaidrot.
Juris: Es kopā ar visiem līdz galam nenogāju, jo kā mūziķim bija jāuzstājas svētku dievkalpojumos. Man ļoti skaists brīdis bija, savu grupu sagaidot Aglonā. Es redzēju, ka viņi ienāk.
Līva: No četrām reizēm, kad esmu piedalījusies svētceļojumā, šī bija visskaistākā.
Ko jūs vēl līdztekus pašam nepieciešamākajam ceļojumā ņēmāt līdzi?
Ģirts: Man līdzi bija ģitāra un futbolbumba. Ceļā gan dziedājām, gan arī sportojām. Parasti pēc pusdienas bija arī tā saucamās klusās minūtes, kas vēlāk pēc pašu vēlēšanās tika pagarinātas līdz stundai. Tajā laikā ceļojuma dalībnieki iet, katrs sevī kaut ko pārdomājot un lūdzoties. Pieņemams vienīgi tas, ja kāds otram palūdz padzerties. Karstums jau bija liels.
Līva: Es parasti kā talismanu ņēmu līdzi vienu mīksto rotaļlietu – zirgu –, taču šoreiz tas aizmirsās.
Kas šajā pārgājienā bija citādi nekā pārējās reizes?
Laura: Es ļoti satuvinājos ar cilvēkiem, kas mūsu grupā bija no citām draudzēm un arī citām vietām – Liepājas, Ādažiem… Tu esi iepazinis cilvēku īpašos apstākļos, nogurumā. Ceļā mūsu grupa izauga no sešdesmit līdz vairāk nekā simts cilvēkiem. Beigās varbūt pat bija divi simti, jo visi vairs nereģistrējās.
Juris: Tas ir svētceļojumu fenomens, ka tik dažādi cilvēki spēj būt divas nedēļas kopā. Garīgā dzīve ļoti satuvina.
Ģirts: Pēc svētceļojuma atgriezties ikdienas dzīvē nav viegli. Viss šķiet apstājies, jūties kā apjucis.
Kādi bija jūsu vērojumi ceļā?
Laura: Beidzot izbaudīju dabu vasarā. Mazgājāmies un peldējāmies upēs un ezeros. Dušā ceļojuma laikā bijām tikai divas reizes.
Ģirts: Manuprāt, ticīgāki cilvēki ir Latgalē. Piemēram, Višķos, kur dienu pirms ieiešanas Aglonā, notika mūsu grupas atvadu vakars. Ciems panīcis, izskatās bēdīgi. Toties baznīca kalna galā skaista kā Aglonas bazilika.
Laura: Saimniece, kas ceļā gatavoja mums ēst, atvadu vakarā deva liecību, ka viņa svētceļojuma laikā atguvusi savu pašapziņu. Pirms četriem gadiem viņa kā pavāre tikusi atlaista no darba. Pēc šā pārdzīvojuma kautrējusies no cilvēkiem un pirmajā dienā bijis pat neērti mums dot ēst. Taču tagad viņa atkal jūtas labi.
