Kamēr lielie vīri galvaspilsētā spriež par lauku cilvēkam svešākām lietām, piemēram, integrāciju, asimilāciju, diskrimināciju, mēs, izmantojot «Pilsleju» saimnieces viesmīlību, omulīgi tērzējam.
Kamēr lielie vīri galvaspilsētā spriež par lauku cilvēkam svešākām lietām, piemēram, integrāciju, asimilāciju, diskrimināciju, bet prese ik pa brīdim informē par konfliktiem un plaisām starp latviešiem un minoritātēm, mēs, izmantojot “Pilsleju” saimnieces viesmīlību, omulīgi tērzējam. Mēs – latvieši, ukraiņi, krievi. Tērzējam par dzīvi, attiecībām, mūsu zemi. Par to, ko daudziem nesaprotamu iemeslu dēļ valstsvīri nez kāpēc vēlas kārtot, ietekmēt un veicināt…
Marija Leja dzīvo Glūdas pagasta Bramberģes pusē. Viņas ikdiena rit līdzīgi kā daudziem citiem ar zemi saistītiem cilvēkiem – vīrs, bērni, mājas, lopi… Raitā un plūstošā latviešu valoda tikai iztālēm ļauj nojaust Marijas nelatvisko izcelsmi. Varbūt vēl nezūdošais smaids un optimisms.
Esam Marijas ģimenes dārzā un sākam sarunu. Tās laikā maznozīmīgi un pat lieki kļūst jautājumi, kurus esmu nodomājusi vaicāt, jo, lai kā grozies, liktenim ir pa spēkam lauzt cilvēku noteiktās robežas, piederības, pārliecības un tabu.
Marija
Marija pēc tautības ir ukrainiete. Viņas dzimtā puse ir Karpati, neliels ciems starp Užgorodu un Mukačevu. Pirmo reizi Marija uz Latviju atbrauca, būdama astoņpadsmitgadīga meitene, līdzīgi kā daudzi viņas tautieši – strādāt. “Nevar teikt, ka nebija iespēju nopelnīt mājās, taču atvaļinājuma laikā gribēju palīdzētu mamkai (tā Marija sauc mammu). Braucot mājās pēc biešu kaplēšanas, varēju pārvest ap 1000 rubļu, un tā bija liela nauda, tik, cik Karpatos bija iespējams nopelnīt gada laikā. Mūs parasti izmitināja Bramberģes pilī – pavisam netālu no vietas, kas nu ir kļuvusi par manām mājām,” savu stāstu sāk Marija. Ne jau Zemgales līdzenums bija tas, kas atvilināja meiteni šurp. Astoņdesmito gadu sākumā Marija iepazinās ar Aivaru. “Nevaru piekrist viedoklim, ka latviešu puiši ir klusi, mierīgi. Meita, piemēram, uzskata, ka neesmu tipiska ukrainiete – gana temperamentīga. Šī īpašība drīzāk attiecināma uz pašu meitu,” smej “Pilsleju” saimniece.
Kad Aivars devās uz Karpatiem lūgt atļauju vest noskatīto līgavu mājās, Marijas ģimenei to, protams, bija grūti pieņemt. Ne jau staltais latviešu puisis nepatika, bet gan attālums šķita par lielu. Ukraiņu ciemata ļaudis reti kad ieprecas cittautiešos.
Ģimene
Par Aivaru Marija smej, ka viņa tikpat kā nekad nav mājās – strādā firmā un bieži dodas uz ārzemēm. Tā nu iznāk, ka galvenā saimniekotāja ir viņa. Un vēl mammiņa, kā visa ģimene mīļi dēvē Aivara mammu. “Tētis ir vairāk vērtētājs. Kad brauc mājās, visu noskata ar kritisku aci, gan paslavē, gan norāda uz kļūdām. Viņa viedoklis ģimenē tiek respektēts,” stāsta Marija.
Bērniem – meitai un dēlam – ir latviski vārdi. Ingai ir 20 gadu, viņa studē Latvijas Universitātē un dienās solās būt latviešu valodas skolotāja. Dēls mācās par automehāniķi un ir lielākais palīgs saimniecībā. Ar savu traktoru viņš neatsaka palīdzēt arī kaimiņiem.
Uz Ukrainu pie mamkas Marijai iznāk aizbraukt aizvien retāk. Biežāk tikties liedz ikdienas solis un arī formalitātes, kas kārtojamas pirms ceļa. Taču, kopš jaunā ukrainiete ienāca Leju ģimenē, īpašu vietu viņas sirdī ieņēma mammiņa, kura Mariju pieņēmusi kā pašas meitu. Tā viņas saimnieko Leju īpašumā ar 10 hektāriem zemes. Par šo gadu zemniece īpaši nesūrojas – raža būšot gana laba. Viņas optimisms neļauj nolaist rokas. Marija gan neslēpj, ka arī grūti brīži ir bijuši. Saimniecība ir liela – gotiņas, sivēnmātes, truši. Ar zemes darbiem tikt galā palīdzot arī kaimiņi, kurus Marija slavē. Piemēram, Helmutu.
Integrācija
Pārceļoties uz dzīvi Latvijā, sākumā Marija skuma pēc savai tautai raksturīgās cilvēku atvērtības, vienkāršības un draudzības. “Mums Karpatos ir māja pie mājas. Kad pietrūka cukura, es varēju pabļaut caur sētu, un viss kārtībā. Vakaros sanācām kopā, runājām. Te tā nebija. Protams, sākumā bija neliels šoks. Taču ar gadiem esmu kļuvusi tāda… latviskāka. Tagad nevaru sevi iedomāties bez mājas, zemes, klusuma, saimnieces izjūtas,” stāsta Marija, aizdomājas un turpina: “Ienākot Aivara ģimenē, uzreiz sāku mācīties valodu. Gan vīrs, gan arī mammiņa centās un runāja ar mani krieviski. Kad sāka latviski, kāds no ģimenes noteikti tulkoja. Aptuveni pēc trim mēnešiem tas vairs nebija nepieciešams. Pēc gada latviešu valodu pārvaldīju brīvi. Īpaši nemācījos – viss notika pats no sevis. Es ļoti gribēju apgūt latviešu valodu, ļoti pārdzīvoju, ka sēžu pie viena galda un nesaprotu, par ko runā,” stāsta Marija. Vienīgā integrēšanās problēma, kā pati smej, bija sākotnēji izvēlētais meitas vārds – Liene. “Nu nekādi nevarēju izrunāt to divskani, vienmēr sanāca Lēne. Tad papus teica, kā tad viņa sauks bērnu cilvēkos! Tagad nekādu grūtību tas man nesagādā. Kad kādā iestādē sniedzu savu nepilsoņa pasi, daudzi, dzirdot mani runājam, dīvaini skatās. Vienu reizi pajautāja, vai gadījumā neesmu no Latgales. Laikam akcents man ir “čangalisks”. Kad bērni bija mazi, ģimenē runājām gan latviski, gan krieviski, vēlāk, kad viņiem sāku lasīt grāmatas, nemanot pārgājām uz latviešu valodu. Tagad saprotu, ka tā bija kļūda, jo mani bērni krievu valodu zina slikti. Arī mana dzimtā valoda viņiem ir svešāka, varbūt dēls saprot vairāk. Taču ar vīru gan varam parunāt ukrainiski. Ar maniem radiem viņš ļoti labi var padziedāt, svinēt Ziemassvētkus, “koļadovati” (iet ķekatās). Domāju, ka tā Aivars parāda cieņu pret manu ģimeni. Viņš arī cenšas iepazīt valodu, kultūru,” spriež Marija. Karpatu vecmāmiņai, kas ir vecā kaluma cilvēks un neprot runāt krieviski, gan grūti nākas sazināties ar mazbērniem, tāpēc Raimondam jāpacenšas ar “babušku” sazināties ukrainiski. Inga, kurai vidusskolā nebija iespējas mācīties krievu valodu, ir spiesta mācīties to tagad.
Glūdā ukraiņu esot diezgan maz, baltkrievu – ļoti daudz. Ar ģimenes draugiem, kas ir krievi, Marijas ģimene sarunājas abās valodās.
“Spiedienu no latviešiem vai no Latvijas valdības neesmu izjutusi. Domāju, ka vīziju par konfliktu vai plaisu grib uzburt politiķi, to radīt mākslīgi. Kopš es dzīvoju Latvijā, nekad nav bijis konfliktu, par nacionālo piederību jau nu noteikti. Uzskatu, viss atkarīgs no paša cilvēka, ko viņš grib sasniegt, kā grib dzīvot. Man tādu problēmu nebija. Vienīgais, kas līdz šim atturējis naturalizēties un iegūt pilsoņa pasi, ir atvieglotā iebraukšana Ukrainā. Tagad gatavojos kļūt par Latvijas pilsoni. Arī vīrs saka, lai beidzu slinkot, meita pat ievāca informāciju. Šogad visa ģimene uz Karpatiem gribam braukt caur Poliju un Čehiju,” stāsta “Pilsleju” saimniece, aicinot uz kafijas tasi.
Pats par sevi saprotams, mums pievienojas arī tuvākie kaimiņi – neviena īpaša diena nepaiet bez viņiem. Valentīna ir krieviete, kas precējusies ar latvieti Andri, Rita – latviete, kurai vīrs ir vācietis Helmuts. Nacionālā piederība un uzbāzīgie svešvārdi zaudē nozīmi, jo dzīve akcentē citas vērtības, vismaz Glūdas pagasta ļaudīm jau nu noteikti.
