Kamēr Atēnās spēkiem mērojas šodienas vieglatlēti un tostarp augstlēcēji, ir interesanti atskatīties uz sportistu sasniegumiem šajā disciplīnā kopš 20. gadsimta sākuma Jelgavā.
Kamēr Atēnās spēkiem mērojas šodienas vieglatlēti un tostarp augstlēcēji, ir interesanti atskatīties uz sportistu sasniegumiem šajā disciplīnā kopš 20. gadsimta sākuma Jelgavā.
Pirmās īstās vieglatlētu sacīkstes Jelgavā notika 1909. gada vasaras sākumā, kad ar “dzelzs bānīti” no Rīgas uz startu Jelgavā, Strēlnieku dārzā ierīkotajos sektoros un skrejceļā ieradās ap pussimts sporta biedrības “Unions” atlētu, kuriem pievienojās neliels pulciņš vietējo.
Pirmie rekordi
Itin kuplā skaitā Strēlnieku dārzā sanākušajiem skatītājiem bija uz ko vērties, jo “krita” vairāki Krievijas rekordi. Tostarp arī augstlēkšanā, kur viesis no “Uniona” Harijs Adisons pārvarēja 1,67 metru augstumu. Par sasniegto jāpateicas Vācu amatnieku biedrības buršiem, kas bija sagatavojuši prāvu kaudzīti latiņu, jo neveiksmīgo lēcienu (kad lūza latiņas) bija pietiekami. Spēkus izmēģināja arī kāds vietējais vācu “landšūles” (Landschuhle – vāc. val.) audzēknis, kurš, gan salauzdams divas latiņas, pieveica 1,40 metru augstumu, tādējādi ierakstot šīs vieglatlētikas disciplīnas pirmsākumus Jelgavā.
Dažus gadus vēlāk “lēcīgākais” no jelgavniekiem Dīters Juniuss “landšūles” laukumā Lapskalna ielā jau lēcis 10 centimetru augstāk (1,52 m). 1913. gada vasarā viņa veikums bija jau 1,70 metru, un Baltijas vācu prese rakstīja, ka šis puisis 1916. gada vasarā varētu startēt olimpiskajās spēlēs, taču sākās Pirmais pasaules karš…
No latviešu puikām veiksmīgākais bijis reālskolnieks Teodors Rudzroga, kas tobrīd lēcis 1,50 metru, bet vēlāk, mācoties Jeroslavļas karaskolā Krievijā, pārvarējis 1,70 metru un pilsētas sporta vēsturē ierakstīts kā pirmais šīs disciplīnas rekordists. 1920. gadā Atbrīvošanas cīņu dalībnieks Latvijas armijas kapteinis Teodors Rudzroga Latvijas pirmajos vispārējos sporta svētkos guva uzvaras septiņos sporta veidos, arī augstlēkšanā, līdz ar to uz visiem laikiem atzīmējoties Latvijas sporta vēsturē.
Jauni uzvārdi lēcēju līderos
Vajadzēja paiet zināmam laika sprīdim, lai jelgavnieki lēktu vēl par 10 centimetriem augstāk, un par to parūpējās Pirmais pasaules karš ar tam sekojošajiem saimnieciskajiem un cilvēku zaudējumiem. 1934. gada rudenī Jelgavas vieglatlētikas apritē parādījās jauns vārds – piecpadsmitgadīgais Vācu ģimnāzijas audzēknis Haralds Markavs (Markau), kurš vispirms 3. septembrī pilsētas mēroga sacīkstēs pārvarēja 1,56 metrus, bet 15. septembrī skolēnu sacensībās – 1,67 metrus, tādējādi, kā atzīmē “Zemgales Balss”, sasniedzot jaunu Zemgales rekordu (iepriekš 1,6555 metrus lēcis gadu vecākais Ādolfs Ozols). D.Juniusa sasniegumu Markavs pārspēja nākamajā sezonā, kad valsts meistarsacīkstēs ar 1,70 metru augstu lēcienu izcīnīja trešo vietu, bet sacensībās Liepājā pārvarēja 1,78 m.
1936. gada sezona noslēdzās ar līdz šim neatkārtotu sniegumu – Latvijas skolu labāko vieglatlētu sarakstā pirmās trīs vietas ieņēma jelgavnieki: H.Markavs – 1,80 m, Edmunds Mackaitis (Valsts ģimnāzija) – 1,76 m, Laimonis Ziemelis (Hercoga Pētera ģimnāzija) – 1,72 m.
Par no Elejas puses nākušo Mackaiti “Sporta Pasaule” raksta: ar lielu interesi gaidām, ko viņš sasniegs turpmāk. Bet pats lēcējs 1937. gada vasarā atkārto H.Markava Jelgavas rekordu 1,80 m un ar šādu rezultātu izcīna otro vietu valsts meistarsacīkstēs.
Konkurējot uzlabo sniegumu
1939. gada sezonā abi jelgavnieki paaugstināja savu rezultātu. H.Markava “zvaigžņu stunda” bija Latvijas olimpiskās jeb valsts meistarsacīkstes 13. augustā Rīgā, kad, kā atzīmēja prese, Markavs bijis “savu spēju visneticamākajā augstumā”. Sportists pārlēca 1,85 metrus, bet “viņa otrais lēciens 1,90 m augstu, kad M. tik tikko skāra un gāza latiņu, liecināja, ka jau drīz šādi augstumi var būt pilnīgi pa spēkam…”. Tā rakstīja “Sporta Pasaule” nākamajā dienā.
Neatpalika arī E.Mackaitis, kurš 17. septembrī Jelgavā 400 skatītāju klātbūtnē 16. Aizsargu pulka meistarsacīkstēs pārvarēja 1,84 m augstumu.
Jauns karš pārvelk svītru
Pēc gada paredzētas olimpiskās spēles Helsinkos, tika sastādīti atlases normatīvi, valsts izlases kandidātu saraksti, kuros iekļāva arī abus Jelgavas lēcējus, taču ātrāk atnāca Molotova – Ribentropa pakts un Otrais pasaules karš.
1940. gadu abi augstlēcēji iesāka ar dienestu Latvijas armijā. H.Markavs 1941. gada ziemā, būdams piederīgs vācu tautai, no Latvijas aizbrauc, drīz tiek iesaukts Vērmahta rindās un kritis Austrumu frontē 1944. gada vasarā.
Edmundam Mackaitim, kā daudziem tūkstošiem tālaika Latvijas jauniešu, nācās pabūt gan leģiona rindās, gan padomju impērijas ziemeļos. 1941. gada jūnija nogalē Sarkanajā Armijā dienējošais Mackaitis nokļuva gūstā Vācijā. Tur viņu atpazinis kāds no tulkiem, 1939. gadā repatriētajiem baltvāciešiem vieglatlētiem, bet atbrīvot no karagūstekņu nometnes palīdzējis savulaik valsts izlases vieglatlēts un Latvijas karognesējs 1936. gada Berlīnes olimpiādē, tobrīd Vērmahta kapteinis Haralds Marvē.
Sākoties padomju okupācijai, sapnis par valsts rekordu un līdzdalību olimpiskajās spēlēs neapšaubāmi talantīgajiem Latvijas zēniem bija jāaizmirst. Taču ar zināmu ironisku smaidu varam lasīt 1951. gadā izdotajā minigrāmatā “Jelgavas pilsētas fizkultūriešu aktīvs”, ka Jelgavas pilsētas rekords sasniegts 1949. gadā – 1,70 metru veicis sarkanarmijas virsnieks Vladislavs Tarkali…
Nākamie gadi un centimetri
1961. gadā, pilsētai un rajonam atrodoties vienā administratīvajā vienībā, rekordieraksts (1,92 m) pieder no Ērgļu puses nākušajam Zaļenieku tehnikuma audzēknim Jānim Gutānam, kas lēcis “vilnīša” stilā. Bet pirmais no jelgavniekiem 1,90 m robežu sasniedza sporta skolā pie Jāņa Grīnvalda pamatus apguvušais un vēlāk pie Aleksandra Balsa meistarībā augušais Broņislavs Buls, kuram izdevās rekordatzīmi pacelt līdz 1,96 metriem.
Divu metru robežas sasniegšanu veicināja 1968. gada olimpiādes uzvarētāja Fosberija (ASV) lēciena stils “flops”, kuru Jelgavā 1969. gada ziemā pirmais uz 2. vidusskolas sporta zāles paklājiem apguva 3. vidusskolas audzēknis Viktors Vasiļjevs. Bet divus metrus pirmais pārvarēja sporta skolas audzēknis, tobrīd Rīgas Politehniskā institūta students Andris Blūms trenera Aleksandra Balsa vadībā 1975. gadā.
Vēl desmit centimetru augstāk (2,10 m) 1988. gada maijā uzlēca sporta biedrības “Lokomotīve” Jelgavas padomes sekcijā skolotais Aivis Fiņķis (1. vidusskola), bet jelgavnieku rekordatzīmi (2,15 m) 1991. gada jūlijā Baltijas sacensībās Viļņā ierakstīja Ivars Bernāts (lēkšanas ābeci apguvis 2. vidusskolā pie Alberta Kulēvica, meistarībā audzis Murjāņu sporta ģimnāzijā pie Jura Ziediņa, tobrīd trenera Viktora Folkmaņa audzēknis.
Šajos gados jāatzīmē arī 2 m veicēji Juris Podnieks, Ivo Mūrnieks, Normunds Šīrins, 1994. gadā – Kristaps Kambala.
Deviņdesmito gadu nogalē par Latvijas jaunatnes un junioru līderi izvirzījās Viktors Bisters – pirmais no jelgavniekiem, kuram izdevies startēt Eiropas junioru meistarsacīkstēs (1999. gadā Rīgā). Diemžēl nākamo robežu (2,15 m), kura iezīmētu zināmu starptautisku līmeni, jelgavnieku talantīgākajiem spēkiem nav izdevies sasniegt, “pateicoties” dažādu apstākļu sakritībai.
