«Dzīve sakoptā vidē ir dārgs vaļasprieks, bet es par to esmu gatavs maksāt, jo man ļoti patīk koki un jau no bērnības esmu gribējis dzīvot laukos,» teic Platones pagasta Streņģu saimnieks Edmunds Gržibovskis.
“Dzīve sakoptā vidē ir dārgs vaļasprieks, bet es par to esmu gatavs maksāt, jo man ļoti patīk koki un jau no bērnības esmu gribējis dzīvot laukos,” teic Platones pagasta Streņģu saimnieks Edmunds Gržibovskis. Starp citu, mājas ierakstītas vēstures lappusēs, jo tur, iespējams, dzimis Kaupēns.
Katram cilvēkam ir sava sirdslieta. Vienam tā ir adīšana, citam – autorallijs. Savukārt Edmunds Gržibovskis dod priekšroku kokiem un dabai. To nevar nepamanīt, iebraucot pievilcīgi iekoptajā Streņģu sētā. Saimnieks stāsta, ka aizraujas ar dekoratīvo stādu kolekcionēšanu. Daļa noderēs pašam, bet daži stādi tiks pārdoti. Streņģu piemājas teritorija nudien ir zaļā rota! Tur aug ap 30 šķirņu koku. Gržibovska kungs parāda vilkābeles, rietumu tūju, Eiropas ciedru priedi, dzelteno priedi, vītoliņus, Kanādas kļavu, korķa koku un izcili skaistus, lāsumainus sudrabegļu eksemplārus ar izteiktu sudraboto toni. Vēl glīti aug Ziemassvētku egles un citi kociņi. Arī mazpazīstamie Latvijas skuju koki – duglāzijas. “Esmu savācis retākus kokus, kas vēlāk tiks stādīti kaut kur tepat apkārtnē, taču jāatzīst, ka brīvā platība manāmi sarūk,” smaida saimnieks.
Vieglāk būtu uzcelt jaunu
Mājas “Streņģes” Edmunds Gržibovskis iegādājās deviņdesmito gadu sākumā. Tagad noteikti ikvienam grūti būtu iedomāties, kā toreiz tur izskatījies. “Māja bija briesmīga, faktiski grausts – viss šķībi, greizi. Un, šķiet, ka muļķīgi bija to restaurēt. Daudz vieglāk jaunu uzcelt,” domā saimnieks. Streņģes burtiski bija ieaugušas krūmos. Tos vajadzēja iztīrīt. Ar to arī viss sācies. “Man koki patīk, tālab bērzus, ošus, ozolus bija žēl zāģēt. Sak, nekas jau nenotiks, ja nozāģēšu vēlāk, bet pēc gada koki jau bija lieliski iekļāvušies ainavā un atkal žēl zāģēt. Pēc tam nolēmu tukšās vietas papildināt ar kultūraugiem, bet mazvērtīgāko, veco (alkšņus) ņēmu ārā,” klāsta Edmunds Gržibovskis. Tā pakāpeniski izveidota aizvien kvalitatīvāka zaļā rota pie mājām. Nu gluži kā parks! “Vai tā ir liela patika pret dabu? Drīzāk tā ir nepatika pret dzīvi pilsētā. Šķiet nesaprotami, kāpēc cilvēki tur dzīvo, bezmaz vai kāpjot viens otram uz galvas, ja vēl ir tik daudz brīvu vietu laukos?” neizpratnē Streņģu saimnieks. Uz jautājumu, vai vieniem meža maliņā nav garlaicīgi, Gržibovska kungs nedomājot atbild: “Tas atkarīgs no cilvēka. Man jau no bērnības gribējies dzīvot laukos. Garlaicīgi liekas caurām dienām sēdēt pie datora, ko es pat ieslēgt neprotu (smejas – D.L.). Man patīk, ka apkārt ir miers un klusums. Nedzird ne mašīnas braucam, ne kaimiņus runājam. Ieklausieties, te ir tāds klusums, kas griež ausīs!”
Par dzīvi sakoptā vidē jāmaksā
Edmunds Gržibovskis teic, ka viņš ir bezzemnieks. Jārūpējas tikai par to platību, kas ir ap māju. Arī tas nav maz, jo dzīve sakoptā vidē prasa lielus tēriņus. Pirmkārt, viss jāiekārto, bet vēlāk zaļā rota regulāri jākopj – lapas krīt dīķī, krūmi aug, zāle jāpļauj. Nekas cits neatliek, kā lūgt kādam palīdzību. Par samaksu, protams. Saimniekam nav vaļas dien dienā strādāt, jo godam jāpilda arī direktora pienākumi firmā “Meža atjaunošanas grupa”. “Arī mans darbs saistīts ar kokiem,” piebilst Gržibovska kungs. Šķiet, ka viss notiekošais viņa dzīvē ir kā mērķtiecīgi un loģiski savienoti ķēdes posmi, jo jau sākotnēji kungs nojautis, ka darīšana būs ar kokiem, un absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti, iegūstot meža inženiera specialitāti.
Kas bijuši Streņģu iemītnieki?
Nesen pārlasot “Zemgales Ziņas”, Edmunds Gržibovskis uzskrējis publikācijai par Kaupēnu, un tajā tika minēts, ka slavenais laupītājs dienasgaismu ieraudzījis toreizējā Vecplatones pagasta mājās “Balcer – Streņģes” 1895. gada 2. novembrī. Te nu Edmunda kungam bija āķis lūpā un liela vēlēšanās atšķetināt vēstures tīmekli. “Šīs ir vienkārši “Streņģes”, taču māju “Balcer – Streņģes” tuvumā vispār nav. Blakus ir “Balcer – Belmaņi”, un, iespējams, vārds “Balcer” vienkārši no Streņģu nosaukuma ir pazudis,” skaidrojumu mēģina rast Edmunds Gržibovskis. Viņš pat domā aizbraukt uz Rīgu ieskatīties arhīvā, jo vīru ieinteresēja bijušie Streņģu iemītnieki kā kara, tā arī padomju laikos.
Viens gan ir skaidri zināms: pašreizējie Streņģu iemītnieki ir Gržibovsku ģimene – Edmunds ar kundzi Ilzi un viņu atvasītēm – četrgadīgo Elzu un gadu veco Kasparu. Piecu istabu lielajā mājā vēl notiek remonts. “Apkārtnes labiekārtošana lielākoties ir pabeigta,” teic Edmunds Gržibovskis, “cerams, ka pēc pāris gadiem arī iekšpusē visi darbi būs galā. Kaut gan… Cilvēka dabā ieprogrammēts, ka viņš allaž ilgojas pēc tā, kā viņam vēl nav, tāpēc ir aizvien jauni plāni!”
