Reiz kādā žurnālā lasīju, kā Jurģis Liepnieks sarunājās ar Budas figūriņu un konstatēja, ka jēga ir tikai tad, ja ar tevi kaut kas notiek.
Reiz kādā žurnālā lasīju, kā Jurģis Liepnieks sarunājās ar Budas figūriņu un konstatēja, ka jēga ir tikai tad, ja ar tevi kaut kas notiek. Lai arī visiem patīk labas mašīnas un slavenu dizaineru aksesuāri, šīm dārgajām rotaļlietām nav dziļākas jēgas, jo tās neko būtisku dzīvē nemaina. Ar šo lietu īpašniekiem nekas nenotiek tikai tāpēc vien, ka viņi ir tikuši pie savām mantiņām.
Piekrītu, taču ar izņēmumiem. Ir viena padārga un salīdzinoši nepraktiska mantiņa, taču ar būtisku atšķirīgu iezīmi – tā aizved savu īpašnieku piedzīvojumos, piedāvā daudz jaunu iespaidu un emociju, kas citādi nav gūstamas. Tu kļūsti par bezgalīgas sajūtu straumes daļu, un tev līdzīgie visā pasaulē tevi uzskata par savējo. Un tad arī “zīmēšanās” vairs nav svarīga. Tiesa, dažkārt sajūtas neatbilst pieņēmumam par komfortu kaut vai laika apstākļu dēļ, dažkārt situācijas kļūst bīstamas. Ko tur liegties – daži mūsējie arī aiziet no šīs pasaules ātrāk, nekā vajadzētu. Taču pietiek pavasara saulei nožāvēt uz asfalta izkusušo sniegu, lai tu par to vairs nedomātu un atkal dotos piedzīvojumu un notikumu pasaulē.
Kas tas ir? Uzminējāt, dāmas un kungi! Tas ir motocikls.
Starts Jēkaba laukumā
Idejas un sapņi piepildās. Piektdien, 9. jūlijā, no agra rīta pieci motocikli un septiņi cilvēki sapulcējās Jēkaba laukumā, lai dotos piedzīvojumos. Atšķirībā no pagājušā gada ceļojuma uz Zviedriju un Somiju neko nebijām saplānojuši, nezinājām, ko skatīsimies un kur nakšņosim. Mums bija tikai pases, “moči”, ceļu kartes, kredītkartes un lēmums doties Slovākijas virzienā.
Cauri Lietuvai
Jau pēc nepilnas stundas bijām šķērsojuši robežpunktu Elejā un braucām pa Lietuvu Polijas robežas virzienā. Ceļi labi, lietus nelija, tikai stiprā vēja dēļ “močus” nācās valdīt ar lielāku piepūli nekā parasti. Nolēmām apstāties, lai ieturētu brokastis, un, tā kā viens no “močiem” nekādi neturējās uz ceļa, aplūkot tehniku. Konstatējām, ka motociklam priekšējā rata uzgrieznis ir gandrīz vaļā. Nopriecājāmies, ka savlaicīgi apstājāmies, un sapratām – brauciens izdosies. Kad pēc dažām minūtēm mums kafiju atnesa brīnišķīga meitene ar gaišiem matiem, lielām acīm un stirnas grāciju, par brauciena veiksmi jau bijām pilnīgi pārliecināti.
Pie Kauņas aktuāls kļuva jautājums par degvielu. Kā jau parasti tādās reizēs, degvielas piegāde tiek pārslēgta uz rezervi, spidometrs turpina uzskaitīt kilometru desmitus, bet no benzīntanka ne vēsts. Mans “mocis” noslāpa 50 metru no “glābējtanka” “Lukoil”, pie sūkņa pieripoju ar inerci. Ņemot vērā, ka tas varēja noslāpt arī piecus kilometrus ātrāk, notikušajā saskatījām vēl vienu zīmi – brauciens būs izdevies.
Aiz Kauņas nobraucām apmēram 90 km līdz pierobežas “Statoil” un ar nopūtu, ka gan jau Polija būs spērusi vēl platāku soli Eiropas degvielas cenu virzienā nekā Lietuva, “piegāzām” pilnas bākas. Uz robežas nīgrs poļu robežsargs garlaikotu skatu salīdzināja fotogrāfijas pasēs ar realitāti, kas paslēpta zem ķiverēm, un mūs jau gaidīja plašā Polija.
Dažādā Polija
Polija – autovadītāju bieds, gangsteru paradīze, raibu atmiņu avots tiem, kas 90. gadu sākumā ar tirdzniecību Polijā uzkrāja zināmu starta kapitālu. Polija – 38 miljoni nu jau īstu eiropiešu, kas apdzīvo teritoriju, kas ir gandrīz piecreiz lielāka nekā Latvija. Polija – principiālais cīnītājs par savu zemnieku interesēm ES iestāšanās sarunās. Polija – jaunpienācēja ES, kur vidējā oficiālā (!) alga mazpilsētās vēl pirms pāris gadiem svārstījās ap 2000 zlotiem, bet Varšavā sasniedza 3100 zlotu (ohoho! – Ls 474)
Devāmies Varšavas virzienā, pārliecinoties, ka tieši motocikls ir piemērotākais braucamrīks pa šaurajiem poļu ceļiem, kas pilni ar smagajiem tālbraucējiem. Ar “moci” ir daudz vieglāk manevrēt nekā ar mašīnu, apdzīšanai vajag mazāk vietas, tādēļ uz priekšu tikām salīdzinoši ātri.
Tā kā pēc zinātāju nostāstiem “taisnais” ceļš uz Varšavu esot remontā, nolēmām “kreisēt” caur Belostoku (Białystok). Pie Belostokas pirmoreiz uznāca lietus, turklāt tāds gāziens, ka dažās minūtēs iela pārvērtās par strautu, pa kuru braukt ar “moci” nebija ko domāt. Uzvilkām lietustērpus, “noparkojām” braucamos turpat ceļmalā, ķiveres gan atstājām galvā, jo tā lieliski aizsargā no lietus, un ienirām ceļmalas mežiņā pārlaist “gāzienu”… Tur līdz nāvei nobiedējām kādu pārīti, kas laikam bija devies romantiskā pastaigā pie dabas krūts, arī dabūjis lietu un galīgi neplānoja satikt tēvaiņu baru, kas izskatījās pēc noklīdušiem kosmonautiem ar visiem “spectērpiem”.
Pēkšņi uznākušais lietus tikpat pēkšņi norima. Nolēmām tomēr netrakot un pagaidīt, kamēr automašīnas izšļakstīs risās sakrājušos ūdeni, tādēļ devāmies uz tuvāko krodziņu, nometām lietustērpus žāvēties un palutinājām sevi ar krietnu poļu kotleti un kausu alus (ko tur liegties…).
Varšavā – policijas pavadībā
Taču ceļi mūs sauca. Ņemot vērā līdzšinējo braukšanas režīmu, nospriedām, ka līdz naktij tikt cauri Varšavai ir iespējams. Tā arī notika. Jau ap deviņiem vakarā bijām Polijas galvaspilsētā. Diemžēl starp mums nebija neviena, kas zina ceļu, tādēļ iebraucām benzīntankā, lai ielietu degvielu un paprasītu, kā tikt Krakovas virzienā. Ceļu mums izstāstīja, taču tāpat nomaldījāmies. Tad ķērāmies pie cita plāna: apzināti novietojām braucamos neatļautā vietā un demonstratīvi izritinājām kartes. Protams, pēc pāris minūtēm policijas “busiņš” klāt: tā un tā, vai zinām, ko pārkāpuši? Visžēlākajās sejas izteiksmēs: zinām, zinām, policista kungs, esam vainīgi, bet tālu ceļu nobraucām, apmaldījāmies, palīdziet, ja varat. Policista kungs nolēma palīdzēt, un mēs devāmies elpu aizraujošā braucienā pa Varšavu – pa priekšu policistu “buss” ar signālugunīm, aiz tā – pieci “moči”. Ātrums – starp 110 un 130, sarkanie signāli tiek ignorēti, vēlīnie sastrēgumi arī. Dažas minūtes, daži nervus kutinoši manevri, un mēs jau bijām uz pareizās maģistrāles.
Vēl daži desmiti kilometru, pirmais civilizēta izskata ceļmalas motelis, 140 zlotu (Ls 21) par dubultnumuru, un dziļš bezsapņu miegs.
Uz Veļičkas brīnumu
Viens no nedaudzajiem objektiem, ko iepriekš bijām plānojuši apskatīt, bija Veļičkas sālsraktuves pie Krakovas. No citu ceļotāju pieredzes zinājām, ka sālsraktuves var apmeklēt tikai gida pavadībā un ka pēdējā ekskursija saprotamā valodā sākas ap trijiem.
Tā kā līdz Krakovai vēl bija braucams labs gabals, ap desmitiem no rīta bijām jau “močiem” mugurā. Pēc stundas organisms brēca pēc rīta kafijas un brokastīm. To sev neliedzām, taču pēc tam nekādas vaļības neatļāvāmies un uz Krakovu devāmies maksimālajā saprātam pieļaujamajā ātrumā.
Krakovā bijām vēl pirms vieniem. Lavierējot starp auto rindām, forsējām milzu sastrēgumu, ko radīja ceļu remonti uz Veļičkas ceļa, nedaudz pamaldījāmies sālsraktuvju meklējumos, bet pirms pusdiviem jau bijām “noparkojušies” raktuvju maksas stāvvietā par 5 zlotiem (Ls 0,75) no “moča”. Vēlīgais stāvvietas vīriņš ne tikai bija gatavs paglabāt ķiveres sava “folksvāgena” bagāžniekā, bet arī, kā vēlāk izrādījās, parūpējās par aizdedzē aizmirstām atslēgām.
Ekskursija angļu valodā sākās 14.20, tātad atlika laiks vienam alum. Šķīrušies no 50 zlotiem par biļeti un 10 zlotiem par tiesībām fotografēt (to gan vēlāk neviens nekontrolēja), devāmies garā kāpienā pa koka kāpnēm pazemē, līdz sasniedzām apmēram 100 m dziļumu.
Tur mūs gaidīja pazemes brīnums, kas vēstures dokumentos minēts jau 1044. gadā, bet 1978. gadā iekļauts UNESCO pieminekļu sarakstā. Raktuves sasniedz 327 metru dziļumu, alu garums ir vairāk nekā 300 kilometru. Ja iznāk nomaldīties, tas ir uz dažiem gadiem… Visi apskates objekti – skulptūras, lustras un pat milzu baznīcas zāle – veidoti vienīgi no sāls, turklāt to visu gadu gaitā radījuši paši sāls racēji no darba brīvajā laikā. Protams, nenoturējāmies un pagaršojām – patiešām sāls. Baznīcā, vērojot milzīgu pāvesta sāls skulptūru, radās loģisks jautājums – vai tad, kad šā pāvesta vietā nāks cits, šo skulptūru samals un pārdos paciņās?
Raktuves bija patiešām iespaidīgas, taču ne mazāk iespaidīgs bija veids, kā tūristus dabū virszemē, proti, iekrauj metāla ratiņos, kas apvilkti ar drāšu žogu, un pilnīgi melnā tumsā burtiski uzrauj augšā meiteņu spiedzienu pavadībā. Ideāli!
Virszemē – pusdienas tuvējā krodziņā un ceļš uz Slovākiju. Aiz Krakovas nonācām uz maģistrāles, tālāk nogriezāmies uz skaistu ceļu ar serpentīna elementiem, pāris stundās bijām pie Lisa Poļanas robežpunkta un – sveika, Slovākija. Vai tu mūs gaidīji?
Tatranska Lomnica
Pēc dažiem desmitiem kilometru iebraucām Augsto Tatru centrālajā miestā Tatranska Lomnicā, kas atrodas uz Popradas ceļa. Izkratījām vietējo bankomātu, piezvanījām viesu namu saimniekiem Stara Lesnā, pie kuriem daži mūsējie kādreiz bija apmetušies, braucot slēpot, un drīz mūs jau gaidīja duša, krodziņš ar lētu slovāku alu un silta gultiņa. Labā Slovākija!
Pirmajā dienā pēc ierašanās Tatros nolēmām nekur nebraukt un vienkārši baudīt kalnus. Devāmies ar “močiem” līdz Tatranska Lomnicai brokastīs un turpat arī atstājām tos uz visu dienu.
Nolēmām uzbraukt ar pacēlājiem līdz Skalnata Pleso (1751 m) un pēc tam doties uz Tatru augstāko virsotni Lomnicas smaile (2633,9 m). Brauciens līdz Skalnata Pleso maksāja 380 slovāku kronu (apmēram Ls 6,4), taču, lai nokļūtu pašā virsotnē, vajadzētu šķirties no 1000 kronām jeb 17 latiem abos virzienos! Diemžēl virsotne bija ieslīgusi tādos mākoņos, ka tēriņiem nebija jēgas, tāpēc mūsu mazais kolektīvs sadalījās: daži nolēma braukt lejā un “kārtīgi atpūsties”, savukārt mēs iekarsām uz kalnu “hiking”.
Ainava Skalnata Pleso ir kā skatu kartiņā – priekšā kalnu grēdas, kuru virsotnes pazūd mākoņos, blakus dzidrs kalnu ezeriņš, bet tālākā klajumiņā kalnu priežu audze. Tas ir, pēc kā mēs braucām!
Tūristu takas marķētas ar krāsainām svītrām. Atrast ceļu var viegli, tiesa, marķējumi īsti neatbilst kartei, ko par 90 kronām iegādājāmies no pusaizmigušas meitenes informācijas kioskā. Attālumi norādīti stundās, nevis kilometros, turklāt diezgan patiesi. Vari skriet kā kalnu kaza, ietaupīsi varbūt piecas minūtes. Vari čāpot kā pensionārs no Eiropas (kas jau pamanījušies apsēst ne tikai Tallinas viesnīcas un Horvātiju, bet arī Augstos Tatrus!), kavēsi varbūt tās pašas piecas minūtes.
Pēc apmēram četru stundu lēkāšanas pa akmeņiem (“ceļš” kalnu izpratnē ir akmeņu krāvums no elementiem ar pusmetru diametrā) nonācām Bielo Voda ielejā pie Zaļā ezera (Zelene Pleso) 1575 m augstumā, kur atradām arī kalnu krogu un jutāmies nopelnījuši krietnu gulašzupu un alu. Kamēr remdējām milzu apetīti, sākās pamatīgs lietus. Diezgan romantiski ir vērot kalnus, kas sakrāj lietu tērcītēs, kuras savukārt saplūst un veido spontānus ūdenskritumus… Tikai galīgi neromantiski ir apzināties, ka arī lejā būs jātiek. Tomēr pēc divu trīs stundu drudžaina kāpiena, izmirkuši un pārsaluši (gaisā bija 12 – 14 grādu, bet mugurā tikai krekls), bijām lejā un laimīgi braucām ar “moci” no Tatranska Lomnicas uz savu Stara Lesnu. Pirmā diena Tatros bija izdevusies par spīti bēdīgajam faktam, ka lejāpalicējiem gadījusies ķibele – pie kroga vienam “motobrālim” nosperta ķivere.
Senā Orāvijas pils
Otrajā dienā nolēmām doties uz Orāvijas (Orava) pili, kas uzskatāms par populārāko tūrisma objektu Slovākijā un atrodas apmēram 100 km no Tatranska Lomnicas. Diemžēl mūsu kolēģis bez ķiveres izstājās jau sākumā, jo laiks bija drēgns, taisījās uz lietu, un tādā laikā ceļot ar neaizsargātu seju nav nekāds prāta darbs.
Pils ir veca, liela, krāšņa un slavena, par to sarakstīti grāmatu kalni, tādēļ vēsturiskajās niansēs nav vērts iedziļināties. Var piebilst vien to, ka pils sākta celt 13. gadsimtā. Samaksājuši 100 kronu par ieeju un vēl 50 par tiesībām fotografēt, divas stundas klīdām pa pili, gan noskatoties stilizētu kautiņu ar zobeniem līdzīgiem priekšmetiem viduslaiku gaumē, gan uzrāpjoties līdz pat pils augstākajai telpai 112 metru augstumā. Diezgan iespaidīgi, var salīdzināt ar Pēterbaznīcu, kuras torņa augstums ir 123 metri, taču apmeklētājus paceļ tikai 72 metru augstumā. Dažas konstrukcijas likās visai interesantas, piemēram, krēsls, no kura kungs, kas nolēmis iedzert, nav varējis izkrist. Kad beidzis dzert, kalps atvēris atvāžamo atzveltni un izlaidis savu pavēlnieku, lai šis tiek gulēt. Pie galda svinību laikā sievietes netika laistas (cik prātīgi!). Kungs bijis apmēram pusotra metra, bet kundze – 130 cm, tas skaitījies normāli. Varēja aplūkot arī īpašu skapi mīļākajiem, kuram turklāt ir divas daļas, t.i., vieta diviem mīļākajiem. Varenas sievas dzīvojušas tajos laikos – ja nelaiž pie galda, šīs pagādā divus mīļākos vienlaicīgi. Un kungs pat nenojauš, kur šos meklēt.
Apmierināti ar redzēto, pusceļā uz māju pusi piestājām veikalā nopirkt desas un alu un vakaru pavadījām pie ugunskura.
Demanovas ielejā
Nākamajā dienā kāpām uz močiem un devāmies uz Zemajiem Tatriem. Netālu no Liptivski Mikulašas atrodas Demanovas ieleja, kurā ir divi grandiozi dabas pieminekļi – Demanovas ledus alas un Demanovas stalaktītu alas, kuras sazin kāpēc sauc arī par Brīvības alām. Slēpotājiem šī ieleja gan vairāk saistās ar Jasnas trasi. Ledus alās ieeja 130 kronu no cilvēka, fotografēšanas atļauju pārmaiņas pēc neiegādājāmies. Ekskursijā gids nevis stāstīja, bet gan apturēja grupu noteiktos apskates punktos un ieslēdza ierakstu ar tekstu. Tas gan nemazināja alu krāšņumu. Pēc 45 minūtēm pastaiga piecu grādu vēsumā jau galā, un mēs devāmies uz nākamajām – stalaktītu jeb Brīvības – alām, kur atkal tika iekasēts 130 kronu no katra. Apskates izvēlētā kārtība izrādījās pareiza, jo stalaktītu alas ir daudz iespaidīgākas. Ja būtu devušies uz ledus alām pēc tām, justos nedaudz vīlušies. Atlika vien atvērt mutes platāk un atzīt, ka dabas izdomu neviens skulptors vēl nav pārspējis.
Vakarā atkal nolēmām šķirties – daļa “aizrūca” uz mājām cept desas, daļa nolēma pamērcēties Liptovski Mikulašas akvaparka termālajos baseinos, kurus dabiski piepilda 30 grādu silts ūdens, sūcoties no 2500 metru dziļuma. 250 kronu no cilvēka, un tu iegrimsti siltā un veselīgā ūdenī, pārmaiņus priecējot acis ar kalniem un meitenēm peldkostīmos. Izcils atvaļinājums!
Rīts atnāca ar tik riebīgu lietu, ka Slovenski Raj nolēmām neapmeklēt, jo kāpt kalnos bezcerīgā lietū – brrrr. Nospriedām, ka brauksim uz māju pusi un paklaiņosim pa Krakovu un Varšavu, jo pilsētās lietu tūristus neietekmē tik klīniski kā kalnos.
Uzvilkām lietustērpus un pēc stundas šķērsojām Polijas robežu, bet vēl pēc pāris stundām jau kaulējāmies ar Krakovas piepilsētas “moču” veikaliņa īpašnieku par jaunas ķiveres cenu.
Vēsturiskā Krakova
Krakovā “noparkojāmies” par pieciem zlotiem no braucamrīka un devāmies klaiņot pa pilsētas vēsturisko daļu. Krakova ir kārtējais UNESCO vēstures piemineklis. Pilsētas kultūras attīstība vēsturiski saistīta ar karaļa pili un galma vajadzībām, un pils ir viens no iespaidīgākajiem apskates objektiem Krakovā, pamatīgi piesūkusies ar reliģisko estētiku. Arī vecpilsētā ir ko redzēt, turklāt mūsdienu dzīve kūsā tieši ap tiem pieminekļiem. Atliek tikai piebilst, ka steiks vecpilsētas laukumā maksā apmēram piecus latus, bet alus – gandrīz latu.
Mūsu mērķis bija pārnakšņot iespējami tuvāk Varšavai, lai brauciens uz mājām neaizņemtu pārāk daudz laika. Palikām nelielā svaigi remontētā motelī, nost no galvenā ceļa un acīmredzami orientētā uz tālbraucējiem, samaksājot 100 zlotu par divvietīgu numuru un no rīta saņemot karaliskas brokastis. Labs risinājums.
Arī Varšavu nolēmām izstaigāt rūpīgāk, jo tai cauri esam braukuši neskaitāmas reizes, taču pa pilsētas centru un nosacīto vecpilsētu klīduši ne. Nosacīto tādēļ, ka Varšava kara laikā tikusi nopostīta, to pēc kara atjaunoja tuvu oriģinālam. Ēku logos izvietotas fotogrāfijas, kuros redzamas šīs pašas ēkas tūlīt pēc nopostīšanas, kā arī pierakstīts atjaunošanas gads. Staigājot pa pilsētu, kas dzīvo savu otro, atjaunoto, dzīvi, pārņem mazliet nereāla sajūta.
Daži padomi tūristiem
Vēl tikai padoms potenciālajiem tūristiem: braucot mājās no Varšavas, nenakšņojiet Belostokas viesnīcās, jo par salīdzinoši lielu naudu (apmēram 200 zlotiem par dubultnumuru) pašiem būs jādzenā tarakāni un jāuzmanās no iespējami krītošiem apmetuma gabaliem. Viesnīca smirdēs pēc piedegušas eļļas, bet restorānā brokastīs uz jums skatīsies kā uz potenciālajiem noziedzniekiem un rūpīgi noskaidros, no kuras istabiņas īsti esat. Labāk palikt ceļmalas moteļos, jo cenas ir divreiz zemākas, bet kvalitāte – divreiz augstāka.
Pēdējā dienā atlika nokārtot tikai formalitātes: Polijas – Lietuvas robeža, straujā tempā šķērsota Lietuva… un esam mājās.
Brauciena izmaksas sasniedza apmēram 300 latu no ekipāžas, taču tās var samazināt vismaz par trešdaļu, nedaudz piedomājot par krogu izvēli un citādi sevi mazliet ierobežojot. Taču mūsu mērķis nebija taupīt, bet gan atpūsties, tādēļ nenožēlojām nevienu santīmu, ja nu vienīgi par to sasodīto Belostokas viesnīcu.
Var tikai secināt – braucot ar “moci”, pasaule patiešām izskatās mazliet citāda. Viss, kas notiek ar tevi, notiek patiesāk, izjūtas ir daudz spilgtākas un precīzākas, skati – iespaidīgāki.
