Par kaimiņiem ņirgt neklājas. Kaut gan jāsaka – pasaule tā iekārtota, ka kaimiņtautas mīl apsmaidīt viena otru. Vismaz anekdotēs.
Par kaimiņiem ņirgt neklājas. Kaut gan jāsaka – pasaule tā iekārtota, ka kaimiņtautas mīl apsmaidīt viena otru. Vismaz anekdotēs. Tā dara vācieši par francūžiem, kas savukārt visai kritiski pasmaida par saliniekiem angļiem. Par īru kāri uz viskiju un skopajiem skotiem vispār nav ko runāt. Un tā pa visu pasauli. Kas gan nezina seno anekdošu karu starp latviešiem un igauņiem. Jāteic, ka mūsu tieksme par visām varītēm pierādīt, ka igauņi, redz, ir “lēnie divplākšņi”, īsti vietā gan nebūs. Vismaz attiecībā uz Igaunijas pragmatisko ekonomisko virzību uz priekšu. Mēs varētu daudz ko no viņiem pamācīties, nevis sev atrādīt igaunīti bāleliņu salmenīcā, kas ar grūtībām pasaka trīs vārdus minūtē. Par austrumu kaimiņu tieksmi uz grādīgo arī daudz anekdošu dzirdēts. Arī par hrestomātisku anekdošu vāceli kļuvušo krievu pasaku par Ivanu muļķīti, kurš to vien dara kā guļ aizkrāsnē, gaidīdams, kad kāds cits darāmo paveiks viņa vietā.
Minēto pasaku visai pārnestā nozīmē sapratuši mūsu pašmāju mazākumtautu skolu aizstāvji un, nav ko slēpt, arī viņu atbalstītāji Krievijā. Pirms laba laika viņi nosprieda, ka pietiks gulēt aizkrāsnē un gaidīt, jāķeras pie (nē, ne jau stobriem, vismaz pagaidām) pie masu akciju rīkošanas. Tās notika jau pagājušajā mācību gadā, bet šo pirmdien jaunu gājienu sāka apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” rīkotā 12 diennakšu protesta akcija pret izglītības reformu. Kā atzīst organizatori, tā esot tikai neliela iesildīšanās pirms 1. septembrī paredzētā mītiņa. Akcijas mērķis arī “nevainīgs” – informēt potenciālos mītiņa dalībniekus, lai pulcinātu viņus 1. septembrī pēc iespējas lielākā skaitā. Tiek vākti paraksti vēstulei Eiropas Komisijai, kurā šo institūciju aicina izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai novērstu etnisko konfliktu Latvijā un tā tālāk. Šķietami nejauši pirms pēdējām akcijām nevar iztikt bez dažu Krievu skolu aizstāvības štāba aktīvistu apsvērumiem par 1. septembrī gaidāmajiem starpnacionālajiem konfliktiem, turklāt ne jau tikai “vārdu kaujām”. Mājieni izteikti nepārprotami. Tā teikt – “ar mietu”. Tāpat kā nepārprotamais aicinājums no 2. septembra skolas ar krievu mācību valodu atstāt tukšas līdz, viņuprāt, uzvarai – reformas atcelšanai.
Kāds tam sakars ar minēto pasaku? Izglītības reforma tika sākta jau deviņdesmito gadu vidū. Laika gaitā likumdošana pārcieta izmaiņas. Būsim arī godīgi, pasakot, ka ne vienmēr tās pārdomātākās. Kaut vai lai atceramies iepriekšējās valdības “Jaunā laika” pārstāvētā izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska priekšlikumus par pilnīgu pāreju uz latviešu kā mācību valodu mazākumtautību skolās no šā gada 1. septembra. Tomēr fakts, ka agri vai vēlu (pareizāk sakot, no šā gada) valsts valoda cittautiešu skolās ieņems lielāku vietu, bija zināms vismaz pirms pieciem sešiem gadiem. Protams, kādam varbūt arī bija cerības, ka tas nav nopietni. Ja ne, tad notikušais lieliski demonstrē pasakas izpildījumu dzīvē: gan jau kāds labais onkulis atnāks uz skolām, iemācīs valsts valodu tiem pedagogiem, kas to pārvalda nepilnīgi, sagatavos atbilstošos mācību līdzekļus un tā tālāk. Viss notiks pats no sevis un bez īpašas piepūles. Tomēr nenotika. Ne Latvijas valsts pazuda, ne arī tās pieņemtie likumi. Tad nu acīmredzot labāk likt lietā tautas glābēju ideju un revolucionārā grautiņa taktiku, lai tiktu pie mērķa. Risināt sarunas, pierādīt ar faktiem savu taisnību un beigās atrast kompromisu – tas šķiet pārāk sarežģīti. Protams, ja no paša sākuma nolūki nav pavisam citi un balstīti ne jau uz rūpēm par krievu bērnu izglītības kvalitāti.
