To, ko Latvijas hokeja un nu jau arī futbola izlase paveic sportā, mūzikā paveic ikgadējais rokmūzikas festivāls Jelgavā, kas agrāk bija pazīstams kā «Mēs – tornim».
To, ko Latvijas hokeja un nu jau arī futbola izlase paveic sportā, mūzikā paveic ikgadējais rokmūzikas festivāls Jelgavā, kas agrāk bija pazīstams kā “Mēs – tornim” (ar mūziķu apvienību un ierakstu izdevniecību “Tornis” tam nav sakara, toties ar arhitektūras pieminekli Jelgavas centrā gan).
Runa ir nevis par starptautiskiem panākumiem un pat ne par īpaši skaļiem panākumiem pašu mājās, bet gan par ilgdzīvošanu un saturīgu programmu. Šis Jelgavas rokfestivāls 21. augustā Pasta salā piedzīvoja savu vienpadsmito gadu, pārspējot pat mītiskos ilgdzīvotājus kaķus. Turklāt, pēc pasākuma vadītāja teiktā, sarīkojums notiks arī nākamgad (tātad jau divpadsmito (!) reizi, kas mūsu šovbiznesa un it īpaši rokmūzikas kontekstā ir ordeņa vērts sasniegums).
Šis bijis arī ansambļu atkalapvienošanās gads – bieži vien vai nu pragmatisku, vai arī sentimentālu (gadās, ka abi sakrīt) jūtu vadīts fenomens. Rietumos tā ir itin bieža parādība (nav iespējams visus uzskaitīt –, no “The Doors” un “Black Sabbath” līdz šīs vasaras jaunajiem vecajiem varoņiem “Pixies”), bet Latvijā tas ir notikums vienreiz piecos gados (no deviņdesmitajiem noteikti jāmin “K.Remonta” un “Jumpravas” atkalapvienošanās, no kurām tikai otrajiem tā bija priekšvēstnesis nopietnai darbības turpināšanai).
Šā gada Jaunās rokmūzikas festivāls piedāvāja divus atdzimušos – pagājušajā gadā par jaunu apvienojušos latviešu “new wave” korifejus “Dzeltenos pastniekus”, kā arī tādus pašus korifejus, tikai smagā metāla lauciņā, – “Huskvarn”, ko arī var uzskatīt par festivāla trumpjiem. Ja vien būtu uzstājušies programmā solītie “Zig Zag”, trīsvienība būtu gatava, jo tā vien šķiet, ka arī “Zig Zag” atkalapvienojas, tikai nu jau kuro gadu un gandrīz uz katru koncertu.
Ja iepriekšminētās grupas neierašanās bija darvas ēdamkarote kopējā katlā, muzikālā vakara “boikots” no gandrīz nevienam nezināmās igauņu “punk” brigādes “Zlo” puses bija tikai darvas lāse. Abi pēdējie tika operatīvi aizvietoti ar “Inokentiju Mārplu” un “Sanctimony”. Kā jau lielāka mēroga mūzikas sarīkojumam pienākas, sākumā izdziedāties un izspēlēties tika laistas tā sauktās mazpazīstamās grupas – “1/2 Way”, “A State of Feeling that has no End” un “Klient” –, kas, iespējams, ir zināmākie pēc biežām koncertuzstāšanās reizēm Rīgas klubos un nemirstošās krievu roka elpas – tikpat mūžīgas kā deviņstāvu mājas bloki. Grupas nosaukumu gan vajadzētu nomainīt uz “Ili Klient”, jo abām šīm grupām – gan “Ili”, kas joprojām uzskatāma par vienu no spēcīgākajām krievu rokgrupām Latvijā, gan “Klient” – sastāvu pārklāšanās pēdējā laikā ir ne tikai biežas, bet arī noturīgas.
“Dzelteno pastnieku” kārtējā leģendārā uzstāšanās pārsteidza ar dažiem faktiem – dziesmas “Jaunais gads” izpildīšanu un kādu ģitāras skaņas efektu, kad paralēli Viestura Slavas spēlētajam instrumentam vienmērīgā tembrā skan arī sintezators, kas ansamblim dod vēl izteiktāku “new wave” skanējumu (ko paši “pastnieki” droši vien ļoti labi apzinās). Viss pārējais bija līdzvērtīgs jebkuram citam mūsu dzīvo leģendu koncertam – “indie” un “new wave” ar elegantiem “The Police” ziedu laiku akcentiem un intonāciju.
Vieni klasiķi nomainīja otrus – pēc “pastniekiem” skatuvi ieņēma pirmais vakara pārsteigums: “Zig Zag” nebūs, bet būs “Inokentijs Mārpls”. Šī grupa laikam var ļoti veiksmīgi uzstāties jebkurā rokmūzikas festivālā – galvenais tikai, lai Dambis (grupas vokālista iesauka) būtu formā un nekas mūzikā nemainītos…
Visbeidzot latviešu “thrash” celmlauži “Huskvarn”. Droši vien, dažam labam apmeklētājam dzīve kļuva pilnvērtīga un aiziešana citos laukos būs bez rūgtuma par kaut ko nepiepildītu. Lai gan motorzāģa šova nebija (varbūt grupas vokālista Normunda Štefenhagena jeb Urbix aizņemtības dēļ, jo viņš bija vienlaicīgi divās frontēs – līdztekus dalībniekam arī vakara vadītājs un pasākuma “seja”), grupa turēja presē pausto solījumu un atkalapvienošanās reizē spēlēja dziesmas no visa “Huskvarn” fonda, turklāt, neļaujoties provokācijām un atskaņojot kompozīcijas bez īpašiem modernizējumiem, kas it kā pienāktos pēc “nu metal” vispasaules cunami. Ja pieņemam, ka galvenā loma “Huskvarn” atdzimšanas notikumā pieder tieši Urbix, viņam vajadzētu nopietni padomāt, vai šis koncerts būtu jāatstāj kā pēdējais.
Varētu pat atzīt, ka trīs iepriekšējās atkāpes bija pasākuma kulminācijas trīs pieturas (trīs šajā kontekstā pilnīgi noteikti ir labs rādītājs), jo viss pārējais jau aizgāja pašplūsmā, proti, nezināmo igauņu vietā – metālistiem labi zināmie “Sanctimony”, bet izskaņā, uz sagurušā rīta pusi, – bezbēdīgs “pop rock” no Bolderājas – “Benson Brothers” –, no kuriem viens dalībnieks gan atzina, ka “Aukcion” ir “krutāki” nekā “Mumiy Troll”, taču pēc mūzikas šķita, ka vismaz pārējie domā otrādi.
Par spīti muzikālās programmas izmaiņām, atliek uzslavēt šāgada festivāla rīkotājus un novēlēt vēl daudzas reizes nosaukt festivāla kārtas numurus augošā secībā.
